Spriedums pirms sprieduma

Hodorkovska otrā krimināllieta – vēl absurdāka par pirmo

Pirmdien Maskavas Hamovņiku tiesas apgabala tiesas zālē pēc turpat gadu ilgušas parodijas par tiesas prāvu sākta sprieduma lasīšana bijušo uzņēmēju Mihaila Hodorkovska un Platona Ļebedeva otrajā krimināllietā, kas tika uzsākta drīz pēc tam, kad nolasīja spriedumu pirmajā. Šī krimināllieta ir vēl absurdāka par pirmo: tajā iekļautas savstarpēji izslēdzošas apsūdzības. Taču Krievijas Temīdai tas nav svarīgi.

2005.gadā Hodorkovska un Ļebedeva pirmās krimināllietas sprieduma nolasīšana prasīja divas nedēļas. Sagaidāms, ka šoreiz tas prasīs vismaz tikpat daudz laika. Prokuratūra abiem apsūdzētajiem pieprasījusi 14 gadu ieslodzījumu vispārēja režīma kolonijā, citiem vārdiem sakot – atgriešanos Sibīrijā, no kuras pērn abus atveda uz Maskavu otrreizējai tiesāšanai.

Pie tiesas ēkas sanāca paprāvs, aptuveni tūkstoš cilvēku pikets, kas prasīja brīvību apsūdzētajiem. Arī miliču netrūka. Pārdesmit piketētājus aizturēja. Taču tas bija gaidāms. Kā nepatīkams pārsteigums nāca kas cits: pirms sprieduma lasīšanas sākšanas no zāles izraidīja gandrīz visus žurnālistus, zālē notiekošais netika translēts preses centrā. Tas ir ļoti slikts stils – sprieduma nolasīšanas laikā no zāles neizraida pat tad, ja notikusi slēgta tiesas prāva.

Spriedumu veido trīs daļas, taču parasti jau pēc ievada noprotams, vai spriedums būs notiesājošs vai attaisnojošs. Šajā prāvā nav ne mazāko šaubu, ka spriedums būs notiesājošs. Un ļoti ticams – cik apsūdzība “uzprasīja”, tik arī tiesa “iešķiebs”.

Krievu klasiskajā literatūrā ir XVI gadsimta otrajā pusē tapusi ludziņa “Šemjakas tiesa”, kurā attēlots, kā savu darbu dara tiesnesis Šemjaka – zelta “rubuļi” valda tiesas pasauli.

Daņilkina (galveno tiesnesi sauc Viktors Daņilkins) tiesas gadījumā nenākas runāt par zelta “rubuļiem”, bet par to, ka Krievijā nevar būt ne runas par varas dalīšanu, par tiesu varas neatkarību.

“Daņilkina tiesai” ievirzošus norādījumus decembra vidū gadskārtējā televīzijas tiešraidē deva premjerministrs Vladimirs Putins. Ir tikai dabiski, ka premjeram uzdod vairāk jautājumu, nekā viņš spēj atbildēt – Putins tomēr nav robots, un ētera laiks nevar būt bezgalīgs. Protams, notiek “atbildamo” jautājumu atlase. “Laimīgo”skaitā iekļuva arī jautājums par Hodorkovski. Putins atbildēja, ka tiesā Hodorkovska vaina esot pierādīta, piemetinot krievu folklorā pārtapušo teicienu “zaglim jāsēž cietumā”.

Puslīdz tiesiskā valstī nekas tamlīdzīgs nebūtu iespējams.

Tas bija tiešs spiediens uz tiesu, piedevām ignorējot tiesām obligāto nevainīguma prezumpcijas ievērošanu. Var iebilst, ka spriedums jau bija taisīts, to atlika tikai nolasīt. Taču arī te ir, par ko padomāt. Sākotnēji spriedumu bija paredzēts sākt lasīt 17.decembrī, nākamajā dienā pēc Putina četrarpus stundas ilgā solo televīzijā. Taču lasīšanu pārcēla desmit dienas “uz priekšu”. Nenosaucot iemeslu. Laikam jau bija tāds pagalam nepubliskojams. Par spiedienu uzskatāms arī fakts, ka prokuratūra gribēja atņemt licenci vienai no Hodorkovska advokātēm “par nekompetenci”, kaut arī klients netika sūdzējies.

Visas šīs dīvainās lietas nevarēja nepamanīt pašā Krievijā, tās nav paslīdējušas garām arī starptautiskajām cilvēktiesību aizsardzības organizācijām.

Pazīstot Krieviju, grūti iedomāties, ka spriedums varētu būt attaisnojošs. Putins nekad nav publiski teicis, ka grib Hodorkovski “sapūdēt cietumā”. Taču “zobs” uz Hodorkovski viņam ir pamatīgs.

Hodorkovskis mēģināja būt patstāvīga figūra tad, kad Putins savas pirmās prezidentūras laikā vēl tikai veidoja tagad jau nelāgu slavu iemantojušo varas vertikāli. Nu jau diezgan tālajā 2003.gadā Hodorkovskis neslēpa, ka tuvākajās Valsts domes vēlēšanās atbalstīs sistēmiskās opozīcijas partijas, neslēpa, ka pats gatavojas iesaistīties politikā. Tādi plāni Putinam bija nepieņemami, un savu vainu neatzinušais Hodorkovskis nonāca cietumā. Tā bija paraugstunda, kas lika “nākt pie prāta” visiem Krievijas oligarhiem, atzīt, kurš valstī ir “dominējošais tēviņš” (alfa–dog).

Velti gaidīt, ka Putina Krievija jelkad atzīs Hodorkovski par politisko ieslodzīto, jo tas nozīmētu atzīt, ka šī Krievija nav demokrātiska valsts. Ne uz to pusi.