Vēl šogad sola izmaksāt 180 miljonus ES naudas

Būtu gana izcili, ja tiesa pie viena lemtu arī par visu līdz šim paņemto (būtībā – nozagto) naudas sodu atlīdzināšanu.

Lēmums ir diži simbolisks, jo parāda, cik ilgi var dzīvot un it kā argumentēt savu darbību (kas ir muļķīga – topi “piespiedu” patriots), kas ir aplama pamatu pamatos… Kaut kas tautas daiļrades jomā – likumu sacerējumi – buksē un smagi buksē.

Kas attiecas uz filmu skatīšanos… Būtu jāsaprot, ko vēlamies. Man ir manu vecvecāku bērnībā aprakstītā 18. novembra Latvija, kuras datumu arī atzīmēju. Un tam nav nekāda sakara ar teritoriju 2015. gadā. Viss. Tā ir cilvēka brīva izvēle, un valsts ir šis cilvēks, kas izvēlas, nevis policists, kaimiņi vai “sabiedriskā doma”.

Var apsvērt arī izglītojošu filmu skatīšanos kā raksta Ivo Verners – un noteikti ir vērts visādiem sliņķiem atgādināt par pienākumu izkārt karogus. Tomēr galvenais pamudinājums izkārt karogu svētku reizēs ir sabiedriskā doma. Cilvēkam var būt vienalga, ko par viņu domā municipālā policija vai cita amatpersona, kas atgādina vai aicina skatīties filmas. Bet viņam parasti nav vienalga, ko par viņu domā paziņas, draugi, kaimiņi.

Daudzdzīvokļu namu apsaimniekotājiem, kuri netiek ar karogu izkāršanu galā, var par to atgādināt plašsaziņas līdzekļi. Savukārt privātmāju rajonos cilvēks parasti nav viens, viņam apkārt ir kaimiņi. Ja ir kāds dīvainis, kurš karogu tīšām neizkar – diez vai viņš ir ieguvējs no tā: Ivana Turgeņeva romānā “Tēvi un dēli” ir tāds varonis Bazarovs, kurš demonstratīvi neiekļaujas apkārtējā sabiedrībā.

Sabiedriskā doma ir daudz objektīvāks kritērijs nekā vissīkumainākie noteikumi; cilvēki labi saprot, kuram ir objektīvas grūtības, un kurš neizkāra karogu draņķīgas attieksmes dēļ. Ja nu kādā kvartālā sabiedrība ir tiktāl “atomizēta”, ka nevienam nerūp, kas notiek līdzās – tad tā ir īstā kaite, un karogu neizkāršana ir tikai viens simptoms. Ar simptoma ārstēšanu (sodīšanu par karoga neizkāršanu) nav izredžu novērst visaptverošu vienaldzību, trulumu, nevēlēšanos sekot uzvedības normām – īsi sakot, zemu sociālo kapitālu – sk. http://infed.org/mobi/robert-putnam-social-capital-and-civic-community/ .

Gara gaisma pār latvju zemi beidzot ir atmirdzējusi – „…uzlikt par pienākumu noskatīties uz faktiem balstītu un visādā ziņā kvalitatīvi veidotu filmu par attiecīgo notikumu mūsu valsts dzīvē…” Tik tālu nu esam. No Sibīrijas atbraukušai kundzei un lēģeros izdzīvojušam leģionāram tagad kāds viņu mazbērnu vecuma politikānis mācīs vēsturi?

Kas noteiks, vai tāda filma kvalitatīva „visādā” vai kādā citā ziņā – protams, deputāti, tie paši, kas ar saprātīgu likumu piemēšanu galā nav tikuši jau divdesmit gadu. Cita starpā – tieši vēstures zināšanas mūsu dižākajiem patriotiem ir… nu teiksim, dažreiz visai dīvainas.

Uzliks naudas sodu „…ja cilvēks vairākkārtīgi atsakās izglītoties par valsti, kurā viņš dzīvo, un notikumiem, kuri Latvijai ir svarīgi…” Svarīgumu lems tie paši satrauktie deputāti pusgadā pirms kārtējām vēlēšanām cerībā ar savu analfabētismu piesaistīt kādas grupas balsis? Un kāds, lūdzu būs tarifs? Atkarīgs no sodāmā ienākumiem vai no vidējās algas sabiedriskajā sektorā?

Ka „vidusceļu starp indivīda un sabiedrības tiesībām” noteiks tie paši sabiedrības pīlāri, kuri savas iegribas, muļķības, tieksmes regulēt tos „indivīdus” un kāri pēc siltas vietas Saeimā uzskata par sabiedrības interesēm – rakstu izlasot, par to nekādām šaubām vietas neatliek.

Ideja ar valsts piespiedu līdzekļiem vēlētājam veidot „pienākuma apziņu” – tā jau ir demokrātijas izpratnes virsotne, ko pat komentēt nav iespējams.

Autors var uzskatīt, ka ar šo ierakstu ir pasūtīts zināmā virzienā prasītājās trīs valodās. Var sākt gatavot likumprojektu par nepatriotisku komentētāju sodīšanu.