Latviešu Vidvuts Krievijas vēsturē

Balti likuši pamatus Maskavas caru Romanovu dinastijai

Pirms pāris gadiem slavenajā intervijā par savu privāto dzīvi aģentūrai Bloomberg Krievijas premjerministrs Vladimirs Putins vēstīja, ka nedziestošu aizrautību lasot fundamentālo Nikolaja Karamzina "Krievijas vēsturi". Grūti iedomāties, ka jebkuram vērīgam lasītājam Karamzina darbi varētu palikt nepamanīti, vienkārši neapejamu vai pat lielu interesi neraisot, arī daudzkārt tur minētie latviešu un lietuviešu visai izcilie ''res gestae'', jeb, kā paši savā valodā mēdzam to teikt –dižie veikumi un darbi.

Jādomā, ka, lieliem interesentiem principā var tapt pieietams pat kāds no Karamzina darbu visadekvātākajiem, "pilnīgākajiem" izdevumiem. Jo ir taču skumji zināms, ka daļa no dižā vēsturnieka izmantotajiem dokumentiem un hroniku avotiem tika vēlākos izdevumos mērķtiecīgi koriģēti, sagrozīti vai pat ekscerpējošā veidā iznīcināti cenzējošo valdinieku, tā teikt, vajadzīgā tēla izkopšanas interesēs.

Tāpēc patīkami apzināties, ka izpētes rīcībā ir Sanktpēterburgā 1842.gadā iznākušās Karamzina ''Krievijas valsts vēstures” piektais izdevums (trīs grāmatās, 12 sējumos), ieskaitot patiešām ''pilnīgu piezīmju krājumu”. Tas nāk no lieliskā ''Kurlandische Ritterschaftsbibliothek” pūra.

Tas šoreiz ir īpaši svarīgi, jo savulaik mediju komentāros jau paļaudamies un uzticēdamies biju citējis labu Karamzina rakstu zinātāju, novadnieku – trimdas latgaļu vēsturnieku un valodu pētnieku Miķeli Bukšu. Toreiz nešaubīgas precizitātes apliecinājumam nepārbaudīju viņa paustos apgalvojumus pilnās Karamzina publikācijās.
''Balti ir likuši pamatus arī Maskavas caru Romanovu dinastijai,” tā burtiskā veidā skanēja kopsavilkts Bukša Karamzina Krievijas vēstures 1842.gada izdevumā rastais atklājums.

"Karamzina Krievijas valsts vēstures avotu reģistros,'' uzsvēra Bukšs, ''ir daudz oriģinālu norādījumu, un tur atrodams kāds tīri sensacionāls izraksts no vecajiem arhīvu materiāliem, kas tagad vairs nav pieejams un ko modernā Krievijas vēsture arī pilnīgi noklusē. Un, proti: Krievijas caru Jurjev – Romanovu dinastija balstās uz vienu no latviešu ciltstēviem.”

Lieta tāda: 1287.gadā no Prūsijas ienācis kāds Vidvuts ar saviem divi dēliem, kļuvis par Maskavas caru, pieņēmis kristīgo ticību – pravoslaviju un saucies par Joannu. Par šo faktu Karamzins runā savas vēstures II sēj. 58.lpp. (1842.gada izdevums) un vēl tā paša sējuma piezīmēs 26.lpp. Tur ierakstītais teksts tulkojumā skan: "Ģenealoģijas grāmatās ir sacīts, ka Andrejs Jāņa dēls Kobyla (vai Kubuls) ir viens no pirmā cara, latvieša Vidvuta, pēctečiem…'' (Seko ģenealoģisks tālākuzskaitījums.) Tā kā Anastasija tika noindēta un Jānis Briesmīgais savu dēlu nogalināja, tad caru secība atkal nosvērās uz Jurjevu – Romanovu līniju, kuras ciltstēvs bija "carj Latyšskij Vidvut"…'' (No pētījuma M.Bukšs. ''Latgaļu volūdas un tautas izplateibas problemas'', ''Latgaļu izdevnīceiba'', Minchene, 1961., 148.-149.lpp.)

Kurš gan šos faktus mūsu zemē ir kādreiz noliedzis? Un kāpēc gan to aizmirst, izvairīties lieti pieminēt un arīdzan pragmatiski neizmantot?

Ko tur var padarīt – ja nu bija pirmtēvos tas latviešu cars, ta' cars!

Bonifācijs Daukšts ir Latvijas Okupācijas izpētes biedrības valdes loceklis, Baltijas – Ziemeļu pētījumu centra prezidents.