Nākamo nedēļu gaidot

Deputāti leģitimizēti, valdība apstiprināta

Šīs nedēļas pirmā puse Latvijā pagājusi politisko pārmaiņu zīmē. Otrdien pirmo reizi kopā sanāca un balsojumos savas pilnvaras apstiprināja gandrīz visi 10.Saeimā ievēlētie deputāti. Interesantā situācijā nonācis deputāts Jānis Ādamsons (SC), kas Saeimas ēkā nebija manāms ne otrdien, ne arī trešdien sarīkotajā ārkārtas plenārsēdē, kurā apstiprināja valdību.

Ādamsons esot apslimis. Laikam jau nopietni nolicies, ja neatnāca pat uz atklāšanas sēdi. Viņš tā kā būtu deputāts, jo ir ievēlēts, un arī tā kā nav, jo Saeima nav apstiprinājusi viņa pilnvaras. Nav zināms, kad Ādamsons atkopsies, taču par šīs sirgšanas laiku viņš atalgojumu nesaņems, un būs jāiztiek bez deputāta imunitātes.

Pirmdien Saeimā atrast savu vietu plenārsēžu zālē un apgūt citas darbā vajadzīgās prasmes un iemaņas centās lielākā daļa deputātu. Tie, kas nekad agrāk nav ieņēmuši šādu amatu.

Treniņš savus augļus nesa otrdien, kad no malas, nudien, nevarēja pateikt, kurš deputāts ir iesācējs, un kurš – ar gados un sasaukumos mērāmu stāžu. Jāteic, ka iepriekš cirkulējušās runas par masveida sliktajām latviešu valodas zināšanām izrādījās pārspīlējums. Vismaz zvēresta (svinīgā solījuma) nolasīšanas laikā. Jāpiebilst, ka paša zvēresta pārkāpšana nekādas juridiskas sekas neizraisa.

Pēcpusdienā notikušo tā īsti nevar raksturot kā cīņu par vietām Saeimas prezidijā. Prezidija hierarhijas trīs augstākās vietas bija iepriekš sadalītas – vismaz tāds iespaids radās – un tika “Vienotībai”, ZZS un SC. Par mazāk prestižajiem Saeimas sekretāra un sekretāra biedra amatiem mēģināja pacīnīties “Par labu Latviju”, taču nesekmīgi. No ārpuskoalīcijas partijām pie savas mazās vietiņas prezidijā tika arī “Visu Latvijai – TB/LNNK, kas to atdarīja nākamajā dienā balsojumā par valdības apstiprināšanu, koalīcijas 55 balsīm pieliekot klāt savas astoņas. Bez tām, dabiski, varēja iztikt, taču labas gribas aktam arī ir sava nozīme.

Mazliet žēl, ka valsts otram augstākajam amatam tika izvirzīta tikai viena kandidāte. Tas ir slēgtais balsojums. Konkurences apstākļos nāktu redzams, vai frakcijas balso atbilstoši saistībām, vai 10.Saeima nav pārmantojusi savas priekšgājējas netikumu – slēgtā balsojuma gadījumā teikt vienu, bet darīt pavisam ko citu.

Ārkārtas sēde, kuras darba kārtības vienīgais punkts bija valdības apstiprināšana, prasīja mazliet vairāk par stundu laika un ārēji īpaši neatšķīrās no valdību apstiprināšanas sēdēm citu sasaukumu Saeimu laikā. Tā kā valdības vadības grožus Valdis Dombrovskis pārņēma no sevis paša, premjera uzruna Saeimai bija arī neliels atskats uz pusotra gada laikā padarīto. Šis un tas patiešām ir darīts un padarīts. Pats galvenais – Latvijas ekonomika vairs neatrodas bezdibeņa malā. Un ir saprotama Dombrovska nevēlēšanās runāt par nākamā gada budžetu ātrāk nekā jaunnedēļ: tad būs zināms, kāda bijusi Latvijas tautsaimniecība šā gada deviņos mēnešos. Plānot budžetu pēc deviņu, nevis sešu mēnešu datiem tomēr ir pareizā. Tāpēc, ka rādītāji ir precīzāki.

Pirms balsojuma notika debates, kurās izskanēja pārmetumi, ka valdības deklarācija nākusi lasāma tikai dažas dienas pirms balsojuma par valdības apstiprināšanu un nav bijusi iespējama tās plašāka apspriešana. Grūti pateikt, vai tas būtiski ietekmētu deklarācijas saturu, tomēr tas ir pārmetums vietā. Turpat debatēs no opozīcijas mutes izskanēja cēlonis, kas noteica deklarācijas gauso tapšanu, proti, greizais un tāpēc laikietilpīgais amatu sadales process pašas “Vienotības” ietvaros.

Jau parādījušies pirmie minējumi par tematu – cik ilgi noturēsies Dombrovska otrā valdība, piemēram, līdz nākamgad paredzētajām Valsts prezidenta vēlēšanām.

Pats Dombrovskis paziņojis, ka valdība varētu strādāt četrus gadus, līdz šī sasaukuma Saeimas termiņa beigām. Tas nemaz nav tik neiespējami, ja valdībai viss labi ies no rokas. Ambīcijas, protams, taču tās nav neziņas raisītas ambīcijas. Tomēr Dombrovska iecerētajam ir vēl viens obligāts priekšnoteikums. Vajadzīga vairākuma koalīcija Saeimā. Mazākuma valdība var puslīdz sekmīgi strādāt salīdzinoši neilgu laiku, bet ne gadus. Valdības veidošana (“Vienotības” galā) skaidri parādīja, kādas grūtības neizbēgami rodas, ja politiskā spēka iekšienē ir vairāki centri, vairākas politiskās hierarhijas. Ja “Vienotība” tuvākajā pusgadā nepārtaps no politisko partiju apvienības par partiju, tā riskē zaudēt pašlaik vēl esošo spēju vienoties.