Reaktīvais iedzīvotājs?

Kā cilvēki izjūt vai neizjūt ekonomikas atlabšanu

Šogad parādās arvien vairāk pozitīvu ziņu par Latvijas ekonomiku – iekšzemes kopprodukts (IKP) aug jau no gada sākuma; nodarbinātība sāka palielināties 2.ceturksnī; kāpj uzņēmumu apgrozījums gan rūpniecībā, gan mazumtirdzniecībā; mājsaimniecību un uzņēmumu noskaņojums uzlabojas. Taču ekonomika ir kļuvusi neviendabīga, un tāpēc arī ietekme no tās atgūšanās dažādās nozarēs un uz dažādiem iedzīvotāju slāņiem ir atšķirīga. Aplūkosim, kā situācija mainās lielākajās sabiedrības grupās un ko tās var sagaidīt nākotnē.

Uzņēmēji/darba devēji
Nozaru attīstība atšķiras, un lielākas iespējas pašlaik vērojamas eksportējošajos sektoros. Tomēr eksports lēnām velk arī pārējos sektorus ārā no ''bedres”, pakāpeniski stabilizējot privāto patēriņu. Turpmākajos gados pieprasījums augs ne tikai ārvalstīs, bet arī iekšzemē, lai gan šis process būs lēns. Prognozējams, ka eksporta izaugsmes tempi nākamgad bremzēsies līdz ar pasaules ekonomikas lēnāku attīstību, bet Latvijas eksporta kāpums tik un tā būs straujāks nekā privātā patēriņa pieaugums.

Arī piedāvājuma pusē situācija pamazām uzlabojas. Lēnām notiek uzņēmējdarbības vides sakārtošana, mazinās nenoteiktība, lai gan vēlēšanu faktors vēl pastāv. Protams, priekšā vēl ir daudzi izaicinājumi – daudziem uzņēmumiem vēl ir jāsamazina savas kredītsaistības un tajā pat laikā nepieciešamas investīcijas, lai pielāgotu produktu klāstu tirgus vajadzībām vai palielinātu ražošanas jaudu. Tas ir īpaši būtiski eksportējošajos sektoros.

Tā kā vairs nav īsti iespējas mazināt algas un darbinieku skaitu, turpmākā konkurētspējas stiprināšana jābalsta uz produktivitātes kāpumu, un viena no lietām te noteikti ir servisa kvalitāte, kas pārsteidzošā kārtā vēl joprojām ir tāda, kāda ir.

Algoti darbinieki/ strādājošie
Pašlaik nodarbinātie iedzīvotāji var justies salīdzinoši droši par savu darba vietu – vienīgais, kur vēl varētu būt darbinieku skaita samazināšana, ir valsts sektors. Turklāt izskatās, ka arī algu griešana ir beigusies, lai gan, protams, situācija atšķiras pa nozarēm. Nākamgad jau var cerēt uz mērenu algu kāpumu – prognozējams vidēji ap 3%.

Patēriņa cenu kritums jeb deflācija, šķiet, jau ir beigusies. Tas, protams, nozīmē, ka pirktspējas kāpums būs lēnāks par ienākumu pieaugumu. Turklāt, lai gan pašlaik ir vēl pāragri spriest par to, kāds būs 2011.gada budžets, jo politiķi pirms vēlēšanām izvairās sniegt detalizētus priekšlikumus, visticamāk, nodokļu slogs pieaugs. Tiesa gan, ļoti iespējams, ka to regresivitāte mazināsies. Piemēram, tiks palielināts neapliekamais minimums, turklāt nodokļu slogs tiks virzīts vairāk uz īpašumu, piemēram, nekustamā īpašuma nodoklis, un patēriņu, piemēram, pievienotās vērtības nodokļa samazināto likmju atcelšana.

Bezdarbnieki
Pašlaik situācija ir visgrūtākā tieši bezdarbniekiem. Lai gan bezdarba līmenis samazinās, jauno darba vietu radīšana ir ļoti lēna. Turklāt jāsaprot, ka ekonomikas struktūra mainās un dažās nozarēs – tirdzniecībā, būvniecībā – vēl daudzus gadus nevajadzēs tik daudz darbinieku, cik tās nodarbināja pirms krīzes. Tas nozīmē, ka pārkvalifikācija un jaunu prasmju apgūšana ir vitāli svarīga, lai atrastu darbu.

Diemžēl ilgtermiņa bezdarbnieku, t.i., to, kas nevar atrast darbu jau vairāk nekā gadu, īpatsvars pieaug, un, jo ilgāk cilvēks ir ārpus darba tirgus, jo grūtāk ir dabūt darbu – zūd prasmes un kvalifikācija. Arī jauniešu vidū darba meklētāju īpatsvars ir teju uz pusi lielāks nekā vidēji ekonomikā – tie vienkārši nevar ienākt darba tirgū, jo viņiem nav pieredzes.

Protams, šīs problēmas prasa rīcību no valsts puses – darbavietu radīšanai labvēlīga nodokļu politika, imigrācijas politika, profesionālās un augstākās izglītības reforma utt. Tajā pat laikā arī iedzīvotājiem jākļūst proaktīvākiem un prātīgākiem, un, pieņemot lēmumus, kaut vai – ko un kur mācīties, domāt nevis tuvāko mēnešu griezumā, bet vismaz dažus gadus uz priekšu. Ja ir iespēja pastrādāt kaut vai par zemu algu, iesaistīšanās darba tirgū noteikti ir labāka nekā gadu ilga gaidīšana.

Pensionāri
Salīdzinot ar citām sabiedrības grupām, pensionāri recesiju pārdzīvoja relatīvi vieglāk. Tiesa, jāņem vērā, ka vidējais pensiju apmērs vēl arvien ir ļoti zems. Tomēr pensionāru ienākumi ir stabili, un ieturētās pensijas tika atmaksātas, savukārt patēriņa cenas 2009.gadā kritās, ieskaitot komunālus rēķinus, tādējādi vismaz tukšāki pensionāru maciņi nepalika.

Tomēr līdz ar pakāpenisko sabiedrības novecošanos pašreizējas pensiju sistēmas ilgtspēja ir apdraudēta. Ņemot vērā plānoto fiskālo konsolidāciju, pašlaik izskatās diezgan ticami, ka nākamgad neapliekamais minimums pensionāriem tomēr tiks samazināts. Tas nozīme, ka pensionāru ienākumi lielāki nepaliks, kamēr cenas augs un diemžēl tieši pirmās nepieciešamības precēm – pārtikai, zālēm utt.

Vai reaktīvs Latvijas iedzīvotājs kļūs proaktīvs?
Var redzēt, ka nevienlīdzība Latvijā pieaug un pagaidām ekonomikas atkopšanās ''zaļos asnus” izjūt tikai daļa sabiedrības. Palielinās arī ''divu ātrumu'' sabiedrības risks, proti, ka dzīves kvalitāte uzlabosies tiem, kam ir darbs, bet stagnēs tiem, kas ilgstoši ir bez darba.

Neapšaubāmi, ekonomikas atveseļošanās process ir sācies – ekonomikas struktūra lēnām mainās, palielinoties eksporta īpatsvaram. Ekonomikas izaugsme stiprināsies nākamajos gados. Tomēr, lai balstītu spēcīgāku, bet veselīgu ekonomisko attīstību, ir nepieciešams turpināt strukturālās reformas, īpaši darba tirgū un sabiedriskajā sektorā.

Mums ir jāsaprot, ka mūsu dzīve būs tāda, kādu mēs izvēlēsimies. Līdz šim Latvijas iedzīvotājs bija vairāk reaktīvs nekā proaktīvs un vienkārši pieņēma visas izmaiņas. Tomēr katrs no mums var ietekmēt savu apkārtējo vidi. Tas jāmēģina darīt gan privāti, piemēram, apgūstot tirgum nepieciešamas prasmes un zināšanās, gan arī sabiedrībai solidāri kopumā, piemēram, pieprasot, lai politiķu solījumi tiktu pildīti.

Lija Strašuna ir ''Swedbank'' vecākā ekonomiste.