Pavērties atpakaļ

Komunistiskā režīma sabrukuma aizsācēji un nodotie ideāli

Tā bija apaļa, taču pie mums maz pamanīta jubileja. Augusta pēdējā dienā apritēja trīsdesmit gadi, kopš Polijā tika oficiāli tika dibināta “Solidaritāte”, no varas iestādēm neatkarīga arodbiedrība. Varas iestādēm īpaši kaitinošs bija arodbiedrības pilnajā nosaukumā ietvertais vārds “brīvā”. Tāda tā patiešām bija. “Solidaritātes” dibināšana bija Eiropas komunistisko režīmu kapu zvans. Tobrīd diezin vai kāds par to iedomājās.

Te jāatceras, ka pagājušā gadsimta septiņdesmito gadu nogalē Polijas komunistiskais režīms nebija tik dzelžains kā citās “sociālisma nometnē” turētajās valstīs. Ortodoksālo komunistu Vladislavu Gomulku Polijas Apvienotās strādnieku partijas vadībā tika nomainījis Edvards Gereks, kas kara un pirmos pēckara gadus bija pavadījis Beļģijā, strādājis ogļrūpniecībā. Maskava uz viņu raudzījās bez simpātijām, uzskatot par “mīksto”, taču klaji neiejaucās “poļu biedru” iekšējās lietās. Gereka laiks Polijā bija apmēram tas pats, kas Padomju Savienībā “Hruščova atkusnis”.

Viss sākās Gdaņskas Ļeņina vārdā nosauktajā kuģu būves rūpnīcā. Uzliesmoja streiks, kas bija atbilde uz strādnieku aktīvistu atlaišanu no darba. Streika komitejas priekšgalā stājās elektriķis Lehs Valensa, vēlākais ieslodzītais, Nobela miera prēmijas laureāts, postkomunistiskās Polijas pirmais prezidents. Pēc astoņpadsmit streika dienām administrācija salūza. Tad arī nāca vēturiskā vienošanās. Tiesa, oficiāli “Solidaritāti” reģistrēja tikai pēc diviem mēnešiem.

Oficiāli par neatkarīgu arodbiedrību atzītā “Solidaritāte” drīz vien pārauga savus sākotnējos ietvarus un kļuva par masveida sociālu būtībā antikomunistiskas ievirzes kustību. Polijas komunisti pierāvās.

Maskava uz Polijā notiekošo skatījās ar pieaugošām bažām. PSKP CK Politbirojā pat tika skatīts jautājums par padomju karaspēka ievešanu Polijā. Taču no šīs ieceres nācās atteikties. 1979.gada decembrī PSRS tika ievedusi karaspēku Afganistānā, un jau sajutusi “atdevi” – 1980.gada Maskavas Olimpiskās spēles iznāca nepilvērtīgas: protestējot pret PSRS agresiju, uz tām neatbrauca vairāku desmitu valstu sportisti. Turklāt bija pamats uzskatīt, ka Polijā viss neies tik gludi, kā 1968.gadā Čehoslovakijā.

Maskavai derīgs risinājums radās pašā Polija. Gereks kļuva par pagātni. Tagadne saucās ģenerālis Voicehs Jaruzeļskis, kas 1981.gada decembrī izsludināja Polijā karastāvokli. Ar visām no tā izrietošajām sekām. Sešpadsmit relatīvi svaiga gaisa mēnešu periodam sekoja astoņi reakcijas gadi. Un nekas tobrīd neliecināja, ka tuvojas “sociālisma nometnes” vārtu atvēršanas brīdis.

Liela “Solidaritātes” līderu daļa uz ilgāku vai īsāku laiku pabija ieslodzījuma vietās. Taču komunisma noliegums plašos sabiedrības slāņos bija laidis dziļas saknes. Polijas iedzīvotāju lielākajai daļai nepastāvēja dilemma: brīvība vai komunisms.

Aizliegtajai, bet neiznīdētajai “Solidaritātei” ļoti nozīmīgu atbalstu sniedza katoļu baznīca. Te jāatceras, Romas pāvesta krēslu ieņēma polis Karols Voitila jeb Jānis Pāvils II, autoritatīvs un populārs cilvēks.

Diktatūra, ja tā nav asiņaina – un Polijā tādas nebija – nevar pastāvēt ilgi. Revanša stunda sita 1989.gada vasarā, kad Polijā notika puslīdz brīvas (pasaule bija stipri mainījusies) parlamenta vēlēšanas. “Solidaritātes” uzvara iznāca ļoti pārliecinoša. Ilustrācijai: no simts vietām parlamenta augšpalātā 99 ieguva “Solidaritātes” kandidāti.

Polija kļuva par pirmo PSRS kontrolētā bloka valsti, kas pateica ardievas komunistiskajai valsts iekārtai. “Samtainā revolūcija” Čehoslovakijā, Vācijas apvienošanās – tas viss nāca vēlāk, ejot pa Polijas iemīto taciņu.

Jubilejas dienā Gdaņskā netŗūka tai veltītu pasākumu. Trūka vecās “Solidaritātes” simbola. Lehs Valensa neieradās uz svinībām. Idejisku apvērumu dēļ.

Nesen sarīkotā sabiedriskās domas aptaujā 70% resondentu atzina, ka “Solidaritātes” izveidošana bijusi valstij izšķirošs notikums. 58% pauda dziļu nožēlu, ka leģendārās “Solidaritātes” līderi un no tās rindām nākušie tagadējie politiķi ir nodevuši ideālus, pēc kuru sasniegšanas tiecās pirms trīsdesmit gadiem. Un tas skan tik pazīstami.