Divi pasaules

Abu Koreju apvienošanās vienā valstī daudziem ir “lielais sapnis”

Šonedēļ Dienvidkorejas prezidents Li Mjunbaks svinīgajā runā, kas bija veltīta 65. gadskārtai kopš japāņu iebrucēju izdzīšanai no Korejas pusslas, nāca klajā ar priekšlikumu ieviest jaunu nodokli – apvienošanās nodokli. Šo naudu iecerēts uzkrāt un likt lietā tikai pēc abu Korejas valstu apvienošanās. Prezidentam ir arī abu Koreju pakāpeniskas apvienošanas plāns.

Jāteic, ka šāda iecere nav nekas jauns, vienkārši pirmoreiz tās īstenošanai paredzēts jau laikus uzkrāt naudu. Pat aprēķināts, ka apvienošanās varētu izmaksāt nedaudz vairāk par vienu triljonu dolāru. Plāns, protams, pats par sevi nav ne labs, ne slikts, vienkārši tas ir neīstenojams. Ja vien nenotiks kaut kas ārkārtējs un nesabruks Ziemeļkorejas komunistiskais režīms.

Abas Korejas valstis radās 1953.gadā pēc Korejas kara. Ziemeļkoreja nonāca Padomju Savienības pārziņā, “šefība” pār Dienvidkoreju (tur vēl tagad ir ASV kara bāze) tika Savienotajām Valstīm. Rezultāts labi zināms. Demokrātiskā Dienvidkoreja pieder pie Dienvidaustrumu Āzijas “tīģeriem”, bet Ziemeķoreja ir laikam gan ir pasaules visnoslēgtākā valsts, ar kuru salīdzinot pat brāļu Kastro pārvaldīto Kubu var dēvēt par “brīvības salu”.

Ilustrācijai: Ziemeļkorejas iedzīvotājs var nonākt cietumā uz pieciem gadiem, ja pie viņa atrod radioaparātu, ar kuru var klausīties vairāk par valsts oficiālo (vienīgo) raidstaciju. Patiesībā Ziemeļkoreja ir kā liela koncentrācijas nometne ar nelielu priekšniecību, labi izskolotu personālu un pamatīgi iebiedētiem iemītniekiem.

Labi nocietinātās robežas abās pusēs uzaugušas jau divas stipri vien atšķirīgas paaudzes, un ir pamats apšaubīt jēdzienu “korejiešu nācija”. Tikai Ziemeļkorejas valstspiederīgie neapjauš, bet dienvidnieki izliekas nezinot, cik plats ir bezdibenis, kas ir starp abām kādreiz pie vienas tautas piederošām cilvēku kopām. Vienīgais, kas tās vieno, ir nacionālisms – aptuveni tāda līmeņa kā Bismarka laiku Vācijā. Dažādi kultivēts un atšķirīgiem mērķiem kalpojošs, taču tas pastāv.

Nav bez pamata uzskats, ka Korejas karš bijis sava veida trešā pasaules kara ģenerālmēģinājums, kas beidzās neizšķirti. Nav jābrīnās, ka vardarbīgi sašķeltajā tautā abu Koreju apvienošanās vienā valstī daudziem ir “lielais sapnis”. Noturīgas idejas mēdz dzīvot pašas savu dzīvi. Tā tas noticis ar ideju par apvienoto Koreju.

Dienvidkoreja politiski ir visai raiba valsts: tur ir, piemēram, gan labējie, gan kreisie nacionālisti, kuriem ir stipri atšķirīgi mērķi, un tikai vienā jautājumā viņi ir vienisprātis – Koreja jāapvieno.

Dienvidkorejā pateikt politiķim, ka viņš nepietiekami stingri iestājas par Korejas pussalas valstisku apvienošanu, ir diezgan smaga apsūdzība, smagāka nekā pie mums pateikt, ka politiķis ir nelojāls pret Latvijas valsti.

Vārdos politiķi un ne tikai politiķi vien ir par apvienošanos, taču droši vien ar šausmām domā, kas būs, ja “lielais sapnis” piepildīsies. Tā būs traģēdija abām tagadējām Korejām.

Te derētu atcerēties abu Vāciju apvienošanos, kas tā īsti nav pabeigta vēl tagad, kaut arī pagājuši divdesmit gadi kopš Eiropas kartē ir viena Vācija. Turklāt Rietumvācija un Austrumvācija nebija galīgi diena pret nakti, un attīstītākā no Vācijām bija gan teritoriāli, gan pēc cilvēku skaita krietni prāvāka.

Dienvidkorejas prezidentam bija nācies uzklausīt pāmetumus par “nepietiekamu uzcītību apvienošanās lietā”. Radās izdevīgs gadījums, un viņš to izdarīja, un arī nodokli droši vien ieviesīs. Tikai ar apvienošanās plānu kā nu būs, tā būs. Lai apvienotos, ar vienas puses gribēšanu ir par maz.

Ziemeļkorejas režīmam mierīga apvienošanās nav pieņemama, tad tas nenoturētos ne dienu. Savukārt iekarot Dienvidkoreju tam nav pa spēkam – ar visu atombumbu. Ziemeļkoreja ir iekšpolitisku pārmaiņu priekšā, kas gan attieksies galvenokārt uz politisko un militāro “eliti”. Septembrī paredzēta partijas (dabiski, vienīgās) konference, kurā, visticamāk, kļūs zināms, kas turpmāk būs galvenais diktators – tagadējā dēls vai svainis. Kaut kas tur var “uzlidot gaisā” jau septembrī, taču tikpat labi tas var notikt pēc desmit gadiem.