Vienīgais, ko toreiz Amerika varēja darīt, bija kategoriska inkorporācijas neatzīšana
21.jūlijs un 23.jūlijs kalendārā atrodami gandrīz blakus. Šajās divās dienās tieši pirms septiņdesmit gadiem notika Latvijas vēsturi un tautas dzīvi stipri ietekmējušas darbības. Viena tepat Rīgā, otra – Vašingtonā.
21.jūlijā Rīgā kopā sanāca t.s. Saeima, kuru padomju okupācijas apstākļos “ievēlēja”14.jūlijā. Kā “ievēlēja”, labi zināms – viena deputātu kandidātu liste un rezultāts, kuru ar precizitāti līdz procenta desmitdaļai PSRS Telegrāfa aģentūras (TASS) Lodonas nodaļa publiskoja vēl pirms balsis bija saskaitītas. “Saeima” pasludināja Latvijā padomju varu un paziņoja, ka lūgs uzņemt Latviju PSRS sastāvā. Pirmsvēlēšanu laikā Latvijas jaunie apsaimniekotāji par to netika minējuši ne pušplēstu vārdu. Tāpat, kā par daudz ko citu, kas nāca padomju varai pūrā.
Aiznākamajā dienā ASV valsts sekretārs Samners Velss savas valsts vārdā paziņoja, ka ASV neatzīs Baltijas valstu iekļaušanu Padomju Savienībā. Amerika reaģēja zibenīgi. Vēl jau pat nebija gatavs lūgumraksts, un lūgumu izpildīja tikai pēc vēl pāris nedēļām. Tikai notikumu turpmāko attīstību nebija grūti prognozēt.
Atcerēsimies, ka pirms septiņdesmit gadiem ritēja II pasaules karš, un mēnesi pirms “Saeimas” sanākšanas pastāvēšanu bija beigusi Francija – tās tobrīd vēl neokupēto daļu pārvaldīja Vācijas marionetes. Karā Lielbritānija bija palikusi aci pret aci ar Vāciju un neizskatījās spēcīgākā no karojošajām pusēm, un no tās, dabiski, nekāds atbalsts nebija gaidāms. PSRS bija divi līgumi ar Vāciju un vēl Molotova- Rībentropa pakta slepenie protokoli. ASV tolaik bija neitrāla valsts, kas iespēju robežās centās palīdzēt Anglijai.
Par to, ka PSRS un Vācijai viss ir labi “sačekots” liecināja kaut vai koordinētā rīcība Polijas iekarošanā. Ilustrācijai: vērmahts ieņēma tolaik Polijai piederošo Brestu (Brestļitovsku), taču atdeva to Padomju Savienībai, turpat notika pirmā kopīgā uzvaras parāde. Vienīgais, ko konkrētajā situācijā Amerika varēja darīt Baltijas valstu labā, bija kategoriska inkorporācijas neatzīšana. Šajā jautājumā Amerikas nostāja allaž bijusi konsekventa, arī tad, kad varēja šķist – nu kāda tam vairs jēga.
1946.gadā, kad Nirnbergā tiesāja nacionālsocialistiskās Vācijas dzīvi palikušos augstākos vadītājus, skatot nacistu noziegumus Austrumeiropā, Amerika prasīja piebildi, ka neuzskata Igauniju, Latviju un Lietuvu par Padomju Savienības sastāvdaļu. Šī piebilde tika ieprotokolēta. Situācija atkārtojās 1975.gadā, kad Helsinkos tika parakstīti vairāki saistoši dokumenti, viens no tiem noteica Eiropas pēckara robežu negrozāmību. Arī šim dokumentam ir ASV piebilde par Baltijas valstu inkorporācijas neatzīšanu.
Piecdesmit gadus ASV valsts sekretāra Velsa oficiālais paziņojums bija dokuments ar ierobežotu praktisko nozīmi. Tas vienīgi ļāva saglabāt Baltijas valstu diplomātiskās pārstāvniecības Savienotajās Valstīs. Taču tā stunda sita, kad Baltijas valstu neatkarības atgūšana parstāja būt teorētiska iespējamība. Tas bija viens no argumentiem par labu Igaunijas, Latvijas un Lietuvas faktiski atjaunotās neatkarības starptautiskai atzīšanai. Straujai starptautiskajai atzīšanai.
Un, protams, nevar nepieminēt vēl kādu “medaļas pusi”: par to, ka dokuments par Baltijas valstu inkorporācijas neatzīšanu dienas gaismu ieraudzījis tieši 23.jūlijā, Padomju Latvijā zināja retais, taču neatzīšanas faktu (Amerika un vēl 50 valstis), to nu gan zināja daudzi. Un atcerējās, tiklīdz bija vērts to darīt.
Divas tālā 1940.gada jūlija dienas bija principiāli atšķirīgas. 21.jūlijs ievadīja notikumu virkni, kas apgrieza kājām gaisā tālaika Latvijā mītošo cilvēku dzīvi. 23.jūlijs nāca ar atgādinājumu, ka normāla dzīve var arī atgriezties.
Komentāri (51)
LolitaOzolina 21.07.2010. 22.18
Tas, ka ASV neatzina PSRS okupācijas “labprātīgumu”, bija pats, pats minimums. Tā tikai vēl trūka, lai viņi to vēl atzītu, tas jau būtu par daudz pat viņu brīžiem liekulīgajai politikai.
Būtība jau ir citur – 2. Pasaules karam beidzoties, pārsvarā visas okupētās valstis un tautas atguva savu neatkarību (kā tam arī būtu jābūt, ja izbeidzas viens liels un postošs konflikts), bet Baltijas valstis un tautas palika okupētas. Tas bija noziegums no Rietumu puses, jo viņi izvēlējās vieglāko ceļu, kas tāpat neko labu viņiem neatnesa (“Aukstais karš” ilgu gadu garumā).
10
P_Dancis > LolitaOzolina 22.07.2010. 10.03
Kāds sakars nepilsoņu statusam ar ASV? Un kādā veidā ASV palīdzējusi kaut ko atjaunot? Es nesaku, ka ASV nav palīdzējusi vispār, man tikai šķiet, ka jūs pārspīlējiet ar apjomiem.
Un Igaunija ar līdzīgām etniska rakstura problēmām lieliski iztika bez šī nepilsoņu statusa, kas, kā jūs sakāt, “mūs izglāba no integrēšanās NVS”.
0
P_Dancis > LolitaOzolina 22.07.2010. 09.31
“viņi radīja situāciju, izmantojot kuru, mums bija iespēja atjaunot savu valsti”
Kāda būtu “šī situācija”? Pamatpriekšnoteikums taču bija “a ko par to teiks Krievija”. Un Krievija tajā brīdī teica “jā”, līdz ar to ASV nekas cits neatlika kā arī darīt to pašu.
0
P_Dancis > LolitaOzolina 22.07.2010. 09.40
Teherānas, Jaltas un Potsdamas konferences ignorēja Austrumeiropas valstu neatkarību, līdz ar to tām nav principiālas atšķirības no Molotova-Rībentropa pakta slepenās daļas. ASV un Lielbritānija bija uzņēmušās Tautu Savienību aizvietojošas funkcijas, kuras acīmredzami nepildīja, jo tika noslēgts bezierunu līgums ar noziedzīgu režīmu. Kāpēc tad ar Hitleru nekaulējās? Kāpēc tagad tiek ziņots “ar teroristiem pārrunas nenotiks”? Viens terorists tiek pasludināts par teroristu, bet otrs ir tikai Tēvocis Džo?
Ne mēs kāda pasules naba. Vienīgie iebildumi man ir pret Hilarijas skaisto vārdu neatbilstību vēsturiskajiem faktiem.
0
ilmisimo > LolitaOzolina 21.07.2010. 23.24
ASV Latvijas neatkarību atzina, neko neriskējot../
———————————————————-
Tikai bez ASV veiktām “zināmām darbībām” iespējams,ka nebūtu kuo atzīt-ne neriskējuot, nedz arī riskējuot.
0
P_Dancis > LolitaOzolina 21.07.2010. 23.01
Savā ziņā PSRS un aukstā kara radītā polarizācija pat bija ASV un Lielbritānijas interesēs. Neaizmirsīsim vēl Džordža Buša seniora Ukrainas parlamentāriešiem 1990. gadā teikto, lai nestājas ārā no PSRS, kā arī Mārgaretes Tečeres lūgumu Gorbačovam aizkavēt Vācijas atkalapvienošanos.
Ir jāsaprot, ka Rietumu lielvalstis pamatā vada pragmatisms, ideālismu atstājot visādām šādām juridisku un politisku atbildību nenesošām rezolūcijām. ASV Latvijas neatkarību atzina, neko neriskējot, jo PSRS bija principā jau sabrukusi.
0
AErnstreits > LolitaOzolina 23.07.2010. 09.51
ASV valdiiba ir tikpat meliiga un noziedziiga kaa muusu austrumu kaiminja valdiiba. Starpiibas nav nekaadas. Nodziivojis daudzus gadus abaas no shiim lielvalstiim varu to teikt ar pilnu paarlieciibu.
0
ilmisimo > LolitaOzolina 21.07.2010. 23.33
Kas mēs tādi esam – pasaules naba?/
Esam.Neapšaubāmi.Mums pienākas viss un tādā vīzē, lai par to visu mums nebūtu nekas.
Visas pasaules lietas mums pasaules Nabai pienākas “‘for granted”Vai arī mēs šausmīgi apvainuosimies, neēdīsim un nuomirsim.Kā viņi visi tad raudās!!!
Druoši vien jau izrunāts, bet kaut kur dzirdēju, ka kolonizatoru mentalitātes atspulgs izbijušajuos kolonizētajuos esot sevišķi un īpaši nejēdzīgs…
0
buchamona > LolitaOzolina 22.07.2010. 10.13
Kas mūs izglāba no integrēšanās NVS? Pilsonības likums, kuru bez ES un ASV atbalsta mēs nespētu “uzturēt”
0
buchamona > LolitaOzolina 22.07.2010. 09.54
Kāda būtu “šī situācija”? Pamatpriekšnoteikums taču bija “a ko par to teiks Krievija”. Un Krievija tajā brīdī teica “jā”, līdz ar to ASV nekas cits neatlika kā arī darīt to pašu.+++ zini – apbruņojies ar pacietību un sāc lasīt tā laika ziņas :) Es domāju laiku, kad tika atjaunota LR. Kāda ir atšķirību starp “atjaunot” un “būvēt no jauna” LR? Viens piemērs – pilsonības jautājums. Nepilsoņu status, kurš mūs izglāba no “integrēšanās” NVS. Par pārējo vienkārši runāt vairs negribas. Uzdod sev vienu jautājumu – kas LR šobrīd būtu bez ASV atbalsta?
0
buchamona > LolitaOzolina 21.07.2010. 23.02
2. pasaules karam beidzoties vienīgā valsts, kas atguva neatkarību,un kuru “atbrīvoja”PSRS karaspēks – tā bija Austrija,pārējās cēla sociālismu līdz PSRS sabrukumam. Un, vai Jūs lūdzu man nepaskaidrotu tuvāk, kas tas tāds par pienākumu Rietumiem bija uzsākt karu ar PSRS Baltijas dēļ? :)
Čerčils gan esot izteicis tādu domu – pie reizes tikt galā arī ar PSRS, bet tās bija viņa pārdomas, nevis pienākums. Kas mēs tādi esam – pasaules naba?
Visi Rietumi vienā mierā varēja izrīkoties tā, kā to izdarīja Zviedrija – izdot mūsu leģionārus krieviem un vairs nelikties par mums ne zinis, taču, pateicoties galveno kārt ASV “liekulīgajai politikai” :) viņi radīja situāciju, izmantojot kuru, mums bija iespēja atjaunot savu valsti, nevis to “celt no jauna” ar visām izrietošajām sekām. Bet mēs – paldies vietā viņiem – tā riktīgi latviski… :)
0
LolitaOzolina 21.07.2010. 19.48
Ir gan versijas (vēl okupācijas laikā arī trimdas latviešu izteiktas), ka šāds dokuments tapa, lai Rūzvelts nepazaudētu baltiešu balsis, kuri dzīvoja Amerikā. Vēl arī nevajadzētu aizmirst, ka Jaltas konferencē Baltija prakstiski tika atdota nežēlīgam tirānam, lai gan pastāvēja iespēja vismaz formāli uzstāt uz neatkarību. Latvieši ļoti gaidīja to, ka sabiedroto spēku Rietumu puse palīdzēs. Tāda cerība bija gan 1945.gadā, gan 1950.gadā, gan pat vēl 1960.gadā. Ar katru gadu tas , protams, mazinājās, lai gan vadmotīvs, ka PSRS kaut kad vienalga neizbēgami sabruks – saglabājās.
Tas par diplomātijas saglabāšanu gan taisnība, bet tur galvenā problēma, ka neatkarīgās Latvijas ieceltie diplomāti novecoja un viens pēc otra aizgāja. Tāpēc daudzi, burtiski līdz “pēdējai stundiņa” pat 70, 75 un 80 gadu vecumā palika amatā, jo atkāpties nedrīkstēja morālā pienākuma dēļ.
4
Janis > LolitaOzolina 22.07.2010. 10.49
Mazliet reālpolitikas un vēstures Eduard:
1. 1945. g. Baltija bija tālu aiz PSRS ieņemto robežas. Kā var iedomāties, ka ASV mēģinātu glābt Baltiju, ja tai bija jānodrošina, ka 2. pasaules karš neturpinās jau kā “PSRS pret Sabiedrotajiem”? Neviens militārs stratēģis neparakstītos karot okeāna otrā pusē pret pasaules lielāko armiju.
2. 1956. g. PSRS un ASV bija kodollielvalstis. Iedomāties, ka šīs valstis varētu atklāti konfliktēt par kaut ko kas ietilpst vienas no tām sastāvā ir mazākais, naivi.
3. Okupēta netika tikai Baltija. Okupētas tika arī: Rumānija, Bulgārija, Dienvidslāvija, Albānija, Čehoslovākija, Polija, 1/3 Vācijas. Jums laikam ir ilūzija, ka “draudzīgās” republikas nozīmēja kaut ko citu kā okupāciju. Attiecīgi pārējās okupētās valstis no Eiropas drošības un integritātes viedokļa bija ar kārtu svarīgāk atbrīvot nekā Baltiju.
4. Rietumi (ASV, NATO) neveica cīņu pret komunismu?? Iesaku pārlasīt vēstures nodaļu par “Auksto Karu” vēlreiz.
0
ilmisimo > LolitaOzolina 21.07.2010. 22.59
/ja ASV un tās vairāk kā 50 valstis būtu atzinušas LPSR un šīs “republikas” labprātīgo iestāšanos PSRS sastāvā – visdrīzāk mēs šodien būtu viena no NVS valstīm ar “divām”, bet patiesībā vienu valsts valodu – krievu un tādā garā ar visām sekām./
Jā.
Mūs varēja piemeklēt arīdzan 16.(suomu -karēļu)republikas liktenis.
0
buchamona > LolitaOzolina 21.07.2010. 21.28
Vienmēr var atrast kādu intrigu, sameklēt kādu zemūdens akmeni, kādu skaidrojumu, bet kāda tam visam nozīme? Patiesība ir viena – ja ASV un tās vairāk kā 50 valstis būtu atzinušas LPSR un šīs “republikas” labprātīgo iestāšanos PSRS sastāvā – visdrīzāk mēs šodien būtu viena no NVS valstīm ar “divām”, bet patiesībā vienu valsts valodu – krievu un tādā garā ar visām sekām.
0
ilmisimo > LolitaOzolina 21.07.2010. 21.22
/…Jaltas konferencē Baltija prakstiski tika atdota nežēlīgam tirānam…/
Tak jau.
Ne jau velti Bušs te tik vētraini atvainojās, ka sacēla pat brēku ASV-kā nu tā var dikti nuosuodīt to Jaltu uz”‘foreign ground”.
Buša Jaltas nuosuodījums gan izrādījās šoks mūsu vietējām politiskajām aprindām-tās aizrijās un nuolēma paklusēt.Nelaikā.
0
ilmisimo 21.07.2010. 22.29
Tas bija noziegums no Rietumu puses, jo viņi izvēlējās vieglāko ceļu,…”————————
hmm…
Grūtākasi ceļs bija uzsākt karu ar vakradienas sabiedruotuo visai riskantā militārā situācijā.Un ģenerālis Patons gāja buojā avārijā.
Bušs nuosuodīja Jaltu.
Kuo tad vēl mēs varētum nuo ASV tagadiņ izspiest? Tiltu no Venstpils uz Manhetenu?
1
+2
0
Atbildēt
@P_Dancis > ilmisimo 22.07.2010. 09.48
Jā, Jeļcins arī vienreiz atvainojās par PSRS okupāciju. Bet varbūt vajag konsekventu politiku, nevis tā starp citu atvainošanos. Labāk būtu skaidri pateikuši, pieņēmuši kādu nopietnu dokumentu – jā, toreiz smagi kļūdījāmies, tirgojāmies ar citu tautu brīvību utt. Tas būtu nopietns solis uz sapratni, nevis šādu pusnopietnu rezolūciju nozīmes pārspīlējums.
0