Diez vai labāk. Varbūt savādāk

Ja visu laiku runā par Fantu, Spraitu un Koka-kolu, tad tikai retais izvēlēsies tomātu sulu

Kāda gudra galva politikas zinātnē savulaik ir secinājusi, ka demokrātijas kvalitātes labākais indikators ir publiskās diskusijas kvalitāte. Jo vairāk saprātīgu un konstruktīvu argumentu tiek pausts publiskajā telpā, jo lielāka iespēja, ka valsts tiks pārvaldīta atbilstoši sabiedrības interesēm. Gribētos cerēt, ka šai gudrajai galvai tomēr nav taisnība. Pretējā gadījumā Latviju nekas labs nesagaida.

Protams, priekšvēlēšanu atmosfēra nesekmē saprātīgu dialogu, tas tiesa. Tomēr šogad vairāk nekā agrāk politiskā aģitācija piekopj ierakumu taktiku. Katra partija ar sev lojāliem medijiem pilnā rīklē sauc par konkurentu nekompetenci un korumpētību. No visiem stūriem skan moralizēšana, cilvēku dalīšana labajos un sliktajos, dūru sišana sev pa krūtīm un vicināšana pretiniekam gar degunu. Lai cik dziļi izjusts un atbilstošā mērcē pasniegts arī nebūtu katrs atsevišķais stāsts, kopumā tas rada kakofonijas iespaidu. Protams, šī gada vēlēšanās politisko piedāvājumu polarizācija sit vēl nebijušu vilni.

Oktobra cīņai nopietni gatavojas trīs nometnes: „jaunie latvieši”, „vecie latvieši” un „krievi”; turklāt „jaunie latvieši” ir uzsākuši sarežģītu cīņu divās frontēs uzreiz. Tādēļ par konfrontāciju it kā nebūtu vietā sūdzēties. Tomēr pēc vēlēšanām šīm trim karadraudzēm nāksies kaut kādā kombinācijā pārvaldīt Latvijas valsti un pieņemt lēmumus par tās nākotni. Dažiem šī perspektīva rada izmisumu. Citiem – fatālismu un paļaušanos uz Dieva gribu un žēlastību: sak’, visiem jau nevar paveikties. Kādam jau ir arī jāpārvēl Latvijas Saeima.

Jau šobrīd ir skaidrs, ka dažam labam ir izdevies padarīt 10. Saeimas vēlēšanas par personāliju cīņu. Tas it kā nebūtu nekas jauns – ļaudis pie mums izsenis ir balsojuši par frizūrām un skatieniem, ne par rīcībpolitikām. Taču šogad ar to ir īpaši paveicies tiem, kuru interesēs ir novērst uzmanību no tām kliedzošajām pagātnes kļūdām, kuras paši ir izdarījuši t.s. trekno gadu laikā. Tas nu reiz ir izdevies: arī šoreiz vēlētājs meklēs kādu konkrētu, personalizētu glābēju, nevis vaicās pats sev: „kā mēs nonācām līdz tādai dzīvei?” Tā kā potenciālu „glābēju” dažiem arsenālā netrūkst, tos vajag tikai drusku uzpucēt, saitītē izvest pastaigāties pa medijiem, un tad jau varēs mierīgi gaidīt 3. oktobra nakti.

Turklāt šo efektu diemžēl ir palīdzējis veidot arī dažs labs demokrātiski noskaņots medijs, kurš, labu gribēdams, no rīta līdz vakaram ir aizgūtnēm runājis tikai par Šķēles, Šlesera un Lemberga grēka darbiem. Tas tad arī ir veiksmīgi radījis iespaidu, ka bez minētajiem kungiem Latvijā ne tikai nekas nenotiek, bet pat principā nemaz nevar notikt. Tad kāds gan tur brīnums, ka visas krāšņās kampaņu uguņošanas apstulbots vēlētājs beigu beigās atduras tajos pašos trijos pīlāros, kuri viņam nepārtraukti rēgojas acu priekšā? Mēs, protams, varam būt ideālisti un piesaukt indivīda spriestspēju un pilsonisko apziņu. Taču, ja informatīvā telpa nepārtraukti runā par Fantu, Spraitu un Koka-kolu, tad tikai retais izvēlēsies tomātu sulu, kura varbūt principā ir pieejama.

Raugoties nākotnē, uz priekšvēlēšanu finiša taisni, argumentācijas, kompetences un saprāta īpatsvars partiju cīņās laikam gan lielāks nekļūs. Tam laikam trūkst pat tīri tehniska nodrošinājuma. Vissvarīgākā no mākslām mūsdienu politikā, protams, ir televīzija. Vai LTV raidīs ne tikai reklāmas, bet kaut vai tās pašas „Milžu cīņas”, joprojām ir atvērts jautājums ar negatīva iznākuma varbūtību. LNT pasākums ar deklarācijas rakstīšanu gan vairāk atgādina nevis politisku diskusiju, bet gan jaungada eglīti, kur visi dalībnieki kopīgi aicina Salatēti (kurš atnāk, pat kopā ar Sniegbaltīti).

Saprotamu, publikai pieejamu diskusiju, argumentu, kritikas un pamatojumu tādēļ priekšvēlēšanu laikā būs visai maz. Tas, savukārt, nozīmē, ka liels daudzums vēlētāju visdrīzāk izmantos savas balstiesības, vadoties pēc mēness fāzēm, savas gremošanas sistēmas stāvokļa un tās erotiski patriotiskās televīzijas reklāmas, kuru nu būs pagadījies redzēt kā pēdējo.

Bez pārmaiņām

Tās, protams, ir sliktas ziņas tiem, kuri gaida no 10. Saeimas vēlēšanām kādas būtiskas pārmaiņas. Pašlaik neizskatās, ka kaut kas īpaši grasās mainīties: vecā elite ir pietiekoši labi nocietinājusies savos ierakumos, savukārt ievērojama daļa sabiedrības joprojām sirdī ilgojas pēc PSRS, kad ne par ko tālāk par savu degunu nebija jādomā, savukārt visās problēmās varēja vainot pie varas esošos komunistus. Taču to visu nevajadzētu uztvert īpaši dramatiski, jo dzīve turpinās arī ārpus mūsu parlamentārā zvērudārza.

Ekonomika, kā jau tas pie mums ir pierasts, visdrīzāk atlabs par spīti, nevis pateicoties valsts rūpēm par tās atlabšanu. Nu, neiestāsimies mēs 2014. gadā eirozonā – toties varēsim pilnībā baudīt „neatkarību”, par kuras zaudēšanu dažs tik ļoti uztraucas. Nu, noraks KNABu un pakļaus „varas vertikālei” prokuratūru – taču likuma varu mūsu nācijas līderi jau sen izjūt kā riebīgu aizspriedumu, kādēļ viņus vēl ilgāk mocīt? Nu, nebūs mums nekādas sociālās atbildības un nekāda progresīvā ienākuma nodokļa – taču mūsu publika pie tā jau ir sen pieradusi un par tādiem rietumu specdienestu un „sorosītu” izgudrojumiem nemaz vairs nesapņo. Nu, būsim mēs visu tautsaimniecības parametru lejasgalā, kopā ar Zimbabvi.

Bet mūsu situācija taču, kā zināms, ir īpaša un unikāla – ģeogrāfiskais novietojums un okupācijas pieredze nu nekādi neļauj mums atrasties kaut kur starp caurmēra Eiropas valstīm! Nu, brauks cilvēki masveidā prom. Bet labāk lai vācas, lai atbrīvo vietas zināmas izcelsmes ārzemju „investoriem”, kuriem ne tikai naudiņas ir vairāk, bet arī biznesa kultūra vietējai bratvai saprotamāka. Nu, saliks atkal pa draugam amatos aprobežotas viduvējības – taču pat Zatlers pie mums nesen aicināja visus stāties partijās, un jaunie biedri taču būtu pelnījuši kādu materiālu stimulu, vai ne? Citiem vārdiem, nekādu pārsteigumu nebūs. Dzīve pēc vēlēšanām ies uz priekšu, tāda pati īsteni omulīgi latviska, kā līdz šim.

Jau nopietnāk

Viena lieta gan būtu pelnījusi rūpīgāku uzmanību. Pašlaik pašmāju ekonomikas stāvoklis liek mazāk uzmanības pievērst starptautiskajam kontekstam. Tomēr ilgtermiņa perspektīva liktu padomāt par Latvijas starptautiskā kursa noturību tuvojošos vēlēšanu kontekstā. ASV Valsts sekretāres Hilerijas Klintones šās nedēļas vizīte Austrumeiropas valstīs, liecina, ka runas par Obamas administrācijas „nodevību” pret šo reģionu ir krietni pārspīlētas. Tomēr vienlaikus reģiona valstīm tiek likts saprast, ka to drošība un stabilitāte nākotnē būs atkarīga ne tikai no stratēģisko partneru labvēlības, bet no pašu valstu politiskā brieduma.

Šis briedums šodien vieš zināmas bažas. Skaidrs, ka šobrīd Latvijā vispopulārākā politiskā partija, „Saskaņa”, visbiežāk pielāgo savu ārpolitisko nostāju Kremļa pozīcijai. Ja atmetam nacionālistisku paranoju, tas nenozīmē, ka šī partija būtu bīstama pašai neatkarīgai Latvijas valstij. Tomēr šī partija vēlētos Krievijas interešu rūpīgu ievērošanu, un, ja iespējams, arī to lobēšanu ES un NATO ar Latviju savdabīga „Trojas zirga”, vai, ja vēlaties, „Trojas ēzeļa” lomā.

Pietiek tikai ieklausīties partijas ārlietu ministra kandidāta Borisa Cilēviča sacītajā, nosodot Kononova prāvas iznākumu Eiropas Cilvēktiesību tiesā un komentējot Latvijas „kļūdaino” atbalstu Gruzijai 2008. gada kara laikā, lai šādas bažas nešķistu pārspīlētas. Arī partijas priekšsēdis Jānis Urbanovičs savukārt nesen ir nācis klajā ar apgalvojumu, ka somu Nokia veiksmes stāsts patiesībā ir balstīts Somijas labās attiecībās ar Krieviju un PSRS. Tas tad būtu tas Latvijai ejamais ceļš.

Ar šīm nostādnēm „Saskaņa” šodien vairs nevienu nepārsteigs. Taču lielākas bažas vieš vairāku t.s. „latvisko” partiju pret rietumiem vērstā retorika un apzināti neskaidri formulētie plāni. Latvija joprojām ir viena no pašām eiroskeptiskākajām valstīm ES. Saskaņā ar jaunākā Eirobarometra datiem, ar 23 % atbalstu valsts dalībai ES mēs esam pārspējuši eiroskepticismā pat britus. Dalībai NATO klājas mazliet labāk, lai gan arī to vairākums nevērtē pozitīvi.

Šo antirietumniecisko noskaņojumu veiksmīgi izmanto ne viens vien politisks spēks. Visām partijām, izņemot „Vienotību”, lielākoties nav konkrētas pozīcijas nedz attiecībā uz sadarbību ar starptautiskajiem aizdevējiem, nedz attiecībā uz mērķi pievienoties Eirozonai. LPP/LC līderis Ainārs Šlesers nepārtraukti runā par neizmantotām iespējām austrumos un Latvijas „nebūšanu pirmajās rindās” NATO operācijās. TP priekšsēdis Andris Šķēle aizstāv Krievijas gāzes plašu izmantošanu un, cik noprotams, grasās pārdot uz Austrumiem Latvijas enerģētikas uzņēmumus. Turklāt (AŠ)² atbalsta organizāciju „Par labu Latviju!” balsta arī Krievijas enerģētikas nauda. Ventspils mērs un ZZS neoficiālais līderis Aivars Lembergs nesen skaļi pauda nepatiku par „viņa” teritorijā notiekošajām NATO mācībām BALTOP 2010.

Šķiet, ka Latvijas vēlētājs būtu pelnījis uzzināt kaut ko vairāk par šo nācijas līderu ārpolitiskajiem plāniem. Tādēļ žurnālistu uzdevums būtu iekšpolitiskās kņadas vārdā neaizmirst arī diskusijas par valsts ārpolitiku. Pretējā gadījumā vēlētājam šogad piedāvātais kaķis maisā var izrādīties īpaši nedraudzīgs.

Ivars Ījabs ir Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes docents.

.