Muciņš: var nākties celt pacientu iemaksas

Veselības ministrijas valsts sekretārs atklāj jaunu pārmaiņu plānus slimnīcās

Rīgā paliks trīs slimnīcas – Austrumu, Stradiņa un Bērnu, pa vienai slimnīcai paliks arī Daugavpilī, Rēzeknē, Jēkabpilī, Valmierā, Jelgavā, Ventspilī un Liepājā, bet pārējās slimnīcas citās pilsētās tuvākā vai tālākā nākotnē skars reorganizācija, intervijā Ir.lv pauž Veselības ministrijas valsts sekretārs Rinalds Muciņš.

Kādā veidā jūs risināsiet problēmas, kas skar naudas trūkumu veselības aprūpes sistēmā?
Pirmkārt, mums ir jārunā un jāskatās uz to, kāds ir šis naudas izlietojums un vai mēs varam kādā veidā no iekšējiem resursiem risināt radušos situāciju. Tie būtu, pirmkārt, saslimstība, kāda viņa būs šajā gadā un tās samazinājums vasarā, kādu tas iespaidu atstās uz slimnīcu finansējumu. Jo, dabiski, katru gadu ir šie kāpumi un kritumi. Mēs varam runāt par tālāku slimnīcu tīkla optimiziāciju, lai mazinātu izdevumus, kas saistīti ar ēku uzturēšanu un citiem mērķiem. Mēs varam runāt tālāk par noteiktu profilu koncentrēšanu, lai nebūtu tik sadrumstaloti. Tas samazina vienas vienības pašizmaksu un dod arī ietaupījumus. Mēs varam runāt par lielāku sociālās drošības spilvena izmantošanu. Tie ir 25 miljoni latu, kas mums ir mazturīgo cilvēku aprūpei, kur izmantošanas process šobrīd ir ļoti mazs. Šo un dažu citu procesu rezultātā mēs varam iegūt iekšējus līdzekļus, kas var tikt novirzīti neatliekamās palīdzības sniegšanai. Ja šie līdzekļi būs nepietiekami, tad, protams, jārunā ar valdību par citiem risinājumiem, kas ir iespējami. Vai nu tie ir papildu līdzekļi vai arī tālāki pasākumi, kas varētu mazināt pieprasījumu – pacientu līdzmaksājumu celšana vai atsevišķu pakalpojumu tālāka izņemšana no valsts garantēto pakalpojumu apjoma.

Cik liela summa varētu būt nepieciešama?
Pēc tādiem ļoti aptuveniem aprēķiniem, šobrīd tie varētu būt 20-25 miljoni latu, ja tie pasākumi, ko mēs plānojam, nedos efektu. Tā ir tā summa, kas ir līdzīga pērn iedotajai. Bez tās tad nevarēs iztikt.

Kurus pacientu līdzmaksājumus varētu paaugstināt?
Tie ir tie paši līdzmaksājumi, kas ir jau šobrīd, kuri pagājušā gada beigās tika samazināti. Samazinot līdzmaksājumus, samazinot budžeta finansējumu, tas, protams, radīja lielāku finanšu deficītu. Tās ir gan pacientu iemaksas pie ārstiem, slimnīcās. Protams, jāapzinās, ka šie pacientu līdzmaksājumi ir pietiekami augsti. Tie jau rada pietiekoši lielus šķēršļus. Tad tā ir izvēle, kas jādara, ja nav papildu finansējuma. Tā izvēle ir, vai valsts nosedz vismaz kādu daļu, vai nenosedz neko. Protams, paši trūcīgākie iedzīvotāji tiek aizsargāti, viņiem jebkurā gadījumā saglabājas tie atvieglojumi, kas šobrīd ir.

Cik varētu izmaksāt vizīte pie ārsta?
Es šobrīd nevaru saukt, tas atkarīgs no deficīta, ko nevarēs nosegt nekādā citā veidā. Pieņemsim, valsts nefinansētu pilnībā neko. Viena vizīte pie ģimenes ārsta pašlaik izmaksā ap pieciem latiem, viena vizīte pie speciālista – ap septiņiem latiem vidēji. Viens stacionēšanas gadījums – 250-300 latus. Ja pie ģimenes ārsta ir jāmaksā lats, tad tomēr pārējo daļu nosedz valsts. Ja pie speciālista jāmaksā 3 lati, tad pārējo daļu nosedz valsts. Ja slimnīcai jāmaksā 9,50 par katru dienu, tad pārējo daļu nosedz valsts.

Gadījumā, ja naudu neatrod, vai varētu izveidoties situācija, ka vizīte pie ģimenes ārsta tad maksā tos piecus latus, bet pie speciālista – septiņus?
Es domāju, ka pilnībā šāda situācija nevar izveidoties. Valstij tomēr ir līdzekļi – 429 miljoni latu, kas ir paredzēti veselības aprūpei. Varētu būt runa, ka valsts atsakās vai ierobežo kādu pakalpojumu saņemšanu, vai tie būtu kādi izmeklējumi, diagnostika vai pakalpojumi slimnīcās. Bet šeit ir jāņem vērā saslimstība, pieprasījums pēc pakalpojumiem arī ir samazinājies. Slimnīcās bija plānots daudz straujāks pakalpojumu samazinājums, tomēr pagājšgad bija 370 000 stacionēšanās reižu, bet 2008.gadā – 470 000. Šogad bija plānoti 195 000, bet pēc pirmā ceturkšņa prognozēm mēs redzam, ka būs aptuveni 340 000. Ja mēs straujāk veiksim dažādus pasākumus stacionēšanas gadījumu ierobežošanai un maksimālai aizstāšanai ar ambulatoro aprūpi, tad mums būs mazāks deficīts.

Kas ir tie pakalpojumi, no kuriem varētu atteikties?
Šeit ir jāvērtē tie pakalpojumi, kas vismazāk varētu atstāt iespaidu uz cilvēku veselību. Pirmkārt, ir jārunā par divām pieejām. Vai nu mēs maksimāli aizsargājam trūcīgos pacientus, bet maksātspējīgajiem būs jāmaksā vairāk, vai nu mēs cenšamies visiem nodrošināt visus pakalpojumus. Pašreizējā situācijā, kad mums visiem nepietiek, visvairāk jāaizsargā trūcīgie iedzīvotāji, līdz ar to tiem cilvēkiem, kuri var maksāt, būs jāmaksā, iespējams, vairāk. Pamatā tas, kur mēs gribētu veikt kādus ierobežojumus, ir dažādi diagnostiskie pakalpojumi, vai tie būtu laboratorijas, vai vizuālās diagnostikas izmeklējumi, kuru skaits pēdējos gados ir strauji pieaudzis. Pārāk daudz ir arī šo pakalpojumu sniedzēju, tas prasa samērā lielus līdzekļus. Ne vienmēr šie izmeklējumi ir racionāli.

Vai šos plānus neietekmēs tas, ka veselības ministrs nāk no nozares, kas pārstāv šo jomu?
Es domāju, ka tam nevajadzētu būt ietekmei. Laboratorija jau pati nenosaka, cik daudz analīžu veikt. Jāskatas, kas rada pieprasījumu. Reti kurš cilvēks pats izdomā, ka viņam vajag asins analīzes. Parasti lielākās problēmas ir ārstniecības iestāžu vizuālās diagnostikas iekārtas un viņu laboratorijas. Tad, kad ārstniecības iestādes redz, ka pacientu plūsma ir samazinājusies, tad viņi to mēģina kompensēt, mazākam pacientu skaitam palielinot izmeklējumu skaitu.

Kādas medicīnas iestādes šogad varētu apvienot?
Pašlaik darba grupa strādā ar Infektoloģfijas centra un tā sniegto pakalpojumu integrāciju vispārīgajā tīklā, tas ir turpinājums specializēto ārstniecības iestāžu integrēšanai vispārīgajā slimnīcu tīklā.

Vai iecerēta slimnīcu reorganizācija?
Ja līdzekļu būs nepietiekami, ko mēs pašlaik redzam, būs straujāk jāpieņem lēmumi, uz ko mēs esam gājuši. Arī tālāka slimnīcu skaita samazināšana, kas sniedz neatliekamo palīdzību, attīstot tajās ambulatoros pakalpojumus, dienas stacionāru un citus alternatīvus pakalpojumus, kas ir gan lētāki, gan arī atbilstošāki šo slimnīcu darbību profilam. Arvien vairāk koncentrējot neatliekamo medicīnisko palīdzību, tas mugurkauls, līdz kuram mēs varam atkāpties, ir desmit neatliekamās palīdzības slimnīcas Latvijā. Tas ir tas ceļš, par kuru mēs droši varam pateikt, ka tuvākos 30 gadus šīs slimnīcas Latvijā būs vajadzīgas.

Par kuru slimnīcu reorganizāciju tagad ir runa?
Diskusiju jautājums varētu būt visas pārējās, izņemot jau nosauktās desmit slimnīcas. Noteikti paliek Rīgā Austrumu slimnīca, Stradiņa slimnīca, Bērnu klīniskā slimnīca. Citās pilsētās – Daugavpils, Rēzeknes, Jēkabpils, Valmiera, Jelgava, Ventspils un Liepājas slimnīcas. Šīs ir tās desmit slimnīcas, par kurām noteikti nav diskusiju, ka tās turpinās savu darbību kā slimnīcas un neatliekamās palīdzības slimnīcas. Par pārējām slimnīcām jautājumi joprojām ir atklāti, un tālākās reformas var skart šo slimnīcu funkcijas.

Vai šogad līdz vēlēšanām praktiski redzat iespēju reorganizēt kādu slimnīcu?
Praktiski – jā.

Cik slimnīcas?
Varētu samērā daudz. Tas, protams, ir atkarīgs no valdības lēmuma, jo praktiski, tehnoloģiski un teorētiski nav nekādu ierobežojumu. Pārmaiņām arī jābūt pakāpeniskām, bet par atsevišķu slimnīcu ātrāku reorganizāciju noteikti varētu būt runa.

Vai kādas izmaiņas šogad varētu skart arī kompensējamos medikamentus?
Kompensējamo medikamentu budžetā arī šobrīd ir neliels deficīts. Protams, viņš ir mazāks nekā pagājušajā gadā, jo tas ir saistīts ar mazāku pacientu skaitu pie ārstiem, līdz ar to arī mazāk tiek izrakstīti šie medikamenti. Ja deficīts netiks dzēsts un vasarā nenotiks sezonālā izlīdzināšanās, var skart arī šo jomu. Te ir divi risinājuma varianti – vai nu palielināt līdzmaksājumus pacientam par šiem medikamentiem, vai runāt par noteiktu diagnožu vai medikamentu izņemšanu no šī saraksta. Trešais veids – par vēl intensīvāku lētāku medikamentu iekļaušanu šajā sarakstā un konkurences veicināšanu starp ražotājiem, lai samazinātu cenas.

Cik liels šis deficīts varētu būt šogad?
Pirmajā ceturksnī tas bija viens miljons latu. Ja šī tendence turpinās, tad katru ceturksni tas ir viens miljons latu, gada beigās tie ir četri miljoni latu.

Vēl iepriekšējās ministres laikā plaši izskanēja korupcijas skandāls Bērnu slimnīcā, iezīmējot iepirkumu problēmas veselības aprūpes sistēmā. Kādu saredzat to risinājumu?
Ja runājam par neatliekamās medicīniskās palīdzības autotransporta iepirkumu, par kuru daudz tika lauzti šķēpi, galvenās problēmas, ko mēs redzam – ar dažādiem nolikumiem un procedūrām tiek mēģināts mākslīgi sašaurināt pretendentu loku, piemērot to, lai varētu piedalīties faktiski viens pretendents. Protams, vieglu risinājumu šeit nav, te ir jābūt arī maksimālai sabiedrības interesei.  Veselības ministrija darīs visu iespējamo, lai veicinātu maksimālu konkurenci starp pakalpojumu sniedzējiem.
Mēs esam atvērti jebkurai informācijai, bet, protams, izkontrolēt visus nolikumus, kas tiek gatavoti visā nozarē, mēs nespējam. Bieži vien strādā cilvēciskais faktors, un nu mums ministrijā ir atsevišķs darbinieks, kas runās par sistēmiskām problēmām, izglītos darbiniekus, lai sagatavotu maksimāli kvalificētus konkursu nolikumus. Te varētu būt runa arī par dažādiem administratīviem pasākumiem, lai mazinātu korupcijas riskus, darbinieku rotācija, kas Latvijā maz veikta.

Esat atteikušies no ieceres veikt centralizētus iepirkumus?
Centralizēti iepirkumi ir medikamentiem, bet no centralizētiem iepirkumi celtniecībai, kas bija paredzēti, mēs atteicāmies, jo mums pašlaik nav papildu resursu, lai varētu palielināt valsts aparātu. Atbildīgajai institūcijai – Veselības norēķinu centram – bija paredzētas papildus 10 štata vietas šīs funkcijas veikšanai. Pašlaik mēs to nevaram izdarīt, mēs meklēsim alternatīvus risinājumus, kā nodrošināt centralizācijas mērķi. Atsevišķos gadījumos nodalīt cilvēkus, kas gadiem iesaistīti, mainīt cilvēkus, kas darbojas iepirkumu komisijās… mēs meklēsim alternatīvus risinājumus.

Iepirkumu komisijas taču tāpat strādā. Ja tas notiktu centralizēti, mainītos funkcijas un pienākumi, bet tas nenozīmētu jaunu darbavietu radīšanu.
Ir ļoti grūti runāt par centralizētiem iepirkumiem būvniecībai, jo tie ir ļoti specifiski. Līdz ar to praktiski bija runa tikai par konkursa komisijas vietas pārcelšanu. Pieņemsim, ja kādai slimnīcai X vajag būvēt ķirurģijas korpusu, slimnīcai B vajag būvēt citu korpusu, tad  apvienojot šīs divas specifikācijas vienā, mēs nesasniegtu vajadzīgo mērķi. Otrs – darbiniekus, kas strādā slimnīcās ar šiem ieprikumiem, mums vajadzētu pārcelt uz valsts institūciju.

Jums vajadzētu tikai desmit cilvēkus! Tagad slimnīcās katrā komisijā strādā pa pieciem, sešiem…
Mēs pamēģinājām vienu. Bija Austrumu slimnīcai siltināšanas iepirkums, kuru veica Veselības norēķinu centrs. Praktiski tā jebkurā gadījumā bija vēl viena institūcija, jo vissīkākās detaļas bija jāsaskaņo ar īsto pasūtītāju. Veselības norēķinu centram nav nekādas kapacitātes un zināšanu, un spējas kvalificēti iepirkt lielu ēku siltināšanas projektus. Praktiski bija tā – formāli komisija tur bija, bet visus jautājumus VNC pārsūtīja slimnīcai, tā uzrakstīja atbildi un sūtīja atpakaļ.

Jūsuprāt, tas nav lietderīgi?
Manuprāt, tas nav lietderīgi. Pašlaik es domāju un strādāju pie citiem variantiem, kā mēs varam novērst iespējamos interešu konfliktus konkursos. Bet, ja mēs visu laiku valstī runājam par funkciju atdošanu un valsts darbinieku skaita samazināšanu, tad šajā brīdī mēs esam nekonsekventi, mēs ņemam atkal atpakaļ kādu funkciju. Jābūt konsekvencei, ja mēs tomēr runājam par nodošanu privātajam sektoram vai kapitālsabiedrībām, tad mēs arī šo sistēmu būvēsim tā , lai kapitālsabiedrības iepirkumus veiktu, maksimāli mazinot tos riskus, kas varētu nenovest pie valstij labvēlīga rezultāta.