Klusais apvērsums

Divas šķietami banālas tēzes politiķi un tās vērotāji bija pieņēmuši teju vai vienprātīgi: ka Saeimas vēlēšanas izšķirs valsts turpmāko virzību un ka Saeimas balsojums par ģenerālprokurora Jāņa Maizīša atkārtotu apstiprināšanu amatā būs svarīgākais notikums Latvijas politiskajā dzīvē šogad līdz vēlēšanām. Izrādījās vēl skarbāk — šis svarīgais notikums, iespējams, jau tagad parādīja, kas notiks pēc vēlēšanām.

Saeima ceturtdien nobalsoja pret Maizīša apstiprināšanu amatā. Šajā vienā balsojumā (tiesa, svarīgs bija arī balsojums pirms tam par balsošanu ar vēlēšanu biļeteniem, nevis vienkārši aizklāti)  koncentrējās trīs valsts turpmākai virzībai potenciāli izšķirīgas norises.

Pirmā un acīmredzamā ir tiesu varas iestāžu neatkarības turpmāka iznīdēšana. KNAB ir neitralizēts, Augstākā Tiesa piejaucēta, tagad tiek pakļauta arī Ģenerālprokuratūra.

Otrs, varbūt mazāk acīmredzams šā balsojuma rezultāts ir — de facto beigusi pastāvēt pašreizējā valdības koalīcija. ZZS solījumi, ka “valstisku interešu” vārdā partija līdz pat vēlēšanām iešot cieši kopā ar premjerministru Valdi Dombrovski (JL), izrādījās esam bijuši tādā pašā vērtē kā to partiju solījumi balsot par Maizīša apstiprināšanu amatā, kuras balsoja pret. Kopš ceturtdienas šie solījumi nozīmē to pašu, ko opozīcijā esošo Andra Šķēles “oranžo” un Aināra Šlesera “mācītāju” solījumi negāzt vai pat atbalstīt šo valdību — Dombrovskis ir pataisīts par Saeimas vairākuma ķīlnieku un turpmāk var droši rēķināties tikai ar Vienotības partiju 25 balsīm Saeimā.

Un trešais — šajā balsojumā ieraudzījām, kāda valdība tiek gatavota pēc vēlēšanām.

Saskaņas centrs, kas bija aizgūtnēm solījis atbalstīt Maizīti, taču izšķīra balsojuma iznākumu par sliktu viņam, ir izdarījis izvēli, kas var izšķirt gan politikas virspusē, gan arī tās tumšajās dzīlēs notiekošo cīņu iznākumu.

SC ir “uzmetis” savus līdzšinējos sponsorus, tā dēvētos Lemberga oponentus, kuriem (atšķirībā no smagos noziegumos apsūdzētā Lemberga) nu nemaz neinteresēja Maizīša nomainīšana.

Līdz ar to ir atrisināts lielais jautājums — vai valdības kodolu pēc vēlēšanām varētu veidot Vienotība un ZZS, kas šķita ticamākais variants, vai tomēr SC un ZZS, kas līdz ceturdienai šķita maz ticami, ņemot vērā ne tikai abu partiju demonstrēto atšķirīgo politisko orientāciju, bet arī šo partiju lielo sponsoru atrašanos pretējās frontes pusēs. Tagad “Ventspils grupējumu” karā SC acīmredzot ir pārgājis Lemberga pusē, un pēcvēlēšanu valdības kodols nu ir gatavs.

Šajā karā likmes ir mērāmas simtos miljonu latu, karotāju fiziskā brīvībā un pat, iespējams, cilvēku dzīvībās. Šādas saistības ir daudz stiprākas nekā partiju programmas un vēlētājiem dotie solījumi. Var tikai mēģināt iedomāties, ko šāda sponsoru nomaiņa maksāja Jāņa Urbanoviča komandas cilvēkiem, jo atpakaļceļu viņi sev laikam gan ir nogriezuši. Urbanoviča aizgūtnēm tēlotais sašutums par balsojuma iznākumu diezin vai atmiekšķēs sirdis tiem, kuriem viņš varētu būt “dzelžaini” solījis frakcijas vienotu balsojumu par Maizīti.

(Diezin vai tā ir sagadīšanās, ka Lembergs tieši ceturtdien Ventspils domes sagatavotā un apmaksātā “intervijā” Dienas biznesā māj nākamajam ģenerālprokuroram, kurā virzienā tam būs jāstrādā, apgalvodams, ka divas dienas pirms bojāejas 19.martā Latvijas Kuģniecības pilnvarotais pārstāvis Vents Kodols esot viņam stāstījis par savām “problēmām” ar Oļegu Stepanovu, “Lemberga oponentu” pārstāvi. “Domāju, ka notikusi slepkavība,” Lembergs pasaka priekšā.)

Pēcvēlēšanu koalīcijas sastāvu parāda par priekšlikumu balsot ar vēlēšanu zīmēm (ģenerālprokurora apstiprināšanai būtu pieticis ar vienkārši slēgtu balsojumu) pirms tam nobalsojušo piecdesmit astoņu deputātu partejiskā piederība — ZZS, SC, TP un LPP/LC.

(Gan jau pret Maizīti balsoja arī pa kādam no citām frakcijām, piemēram, no Lemberga “stipendiātu” sarakstā par “Zvaigznīšu brīdi” dēvētās TB/LNNK, kurus varētu būt traumējusi staigāšana uz prokuratūru, taču ne jau šie daži izšķīra labi organizētās operācijas iznākumu.)

Ja balsotāji ir pārliecināti par drošu vietu tieši šādā varas koalīcijā arī pēc vēlēšanām un zina šā darījuma likmju un saistību vairāk nekā nopietno raksturu, top saprotamāka viņu citādi  grūti izskaidrojamā drosme melot un riskēt ar kaitējumu, ko viņi nodara savām partijām pirms vēlēšanām.

Jo SC un ZZS nākamajā Saeimā būs, un nav liela starpība, ka varbūt dabūs katra par dažām vietām mazāk, ja tik un tā būs vairākumā kopā ar Šķēli un Šleseru, kuri arī apņēmušies tur ietapt nule nodibinātās “uzņēmēju apvienības” aizsegā un ar tai mobilizēto milzu naudu.

Tāpēc viņiem vairs nav svarīgi, ka Vienotība varētu dabūt par dažām vietām vairāk, jo pusi no vietām Saeimā nedabūs tā kā tā un paliks mazākumā. (“Fukši” — valdības koalīcijas deputātus ceturtdien raksturoja Vineta Muižniece (TP), laikam nespēdama novaldīt sajūsmu par atgriezušamies Šķēles beidzot spoži līdzorganizēto shēmu.)

Rūpīgi sagatavoto Latvijas pavēršanu Maskavas virzienā un Ģenerālprokuratūras pakļaušanu tās krimināli vajātajiem “oligarhiem” varētu mēģināt izjaukt Augstākās tiesas priekšsēdētājs, vēlreiz izvirzīdams amatam Maizīti — kaut vai tādēļ, lai piespiestu deputātus paust kaut jel kādus argumentus pret viņa kandidatūru, jo ne pirms, ne pēc balsojuma Latvijas sabiedrība nedzirdēja no viņiem nekādus.

Taču diezin vai to darīs pašreizējais AT priekšsēdētājs Ivars Bičkovičs. Viņš (vai tie, kuri viņam dod padomus) ir aizlaikus sagatavojis argumentu, kāpēc Maizīti vairs ne. Starp kritērijiem ģenerālprokurora amata kandidātam Bičkovičs martā nosauca arī vienu tolaik šķietami dīvainu, tagad saprotamu — “perspektīvas tikt apstiprinātam amatā”. Maizītis šim kritērijam vairs neatbilst.

Kuram citam ir “perspektīvas”, droši zināsim tajā pašā brīdī, kad Bičkovičs nosauks savu nākamo izvēli, ko piedāvāt Saeimai. Redzot, cik rūpīgi bija sagatavots Maizīša izgāšanas pasākums, un kādu risku bija gatavs uzņemties Urbanovičs un citi pasākumā iesaistītie, būs ļoti dīvaini, ja izrādīsies, ka Maizīša gāzēji tikai tagad sāk meklēt viņa aizstājēju.

Daļas sabiedrības reakciju uz ceturtdien notikušo var raksturo kā — nu, jā, bet vai Maizītis patiešām bija vislabākais kandidāts? Viņa padarītais taču pat netika īsti izvērtēts! Varbūt Latvijā ir arī citi, kuri šo darbu var veikt ne sliktāk vai pat labāk?

Diemžēl izvēle nav vis starp Maizīti un kādu labāku. Izvēle ir starp Maizīti un kādu, kuru sev par derīgu atzīs un amatā ieliks ceturtdien pretenzijas uz valsts varu pēc vēlēšanām pieteikusī promaskaviskā oligarhu koalīcija. Ģenerālprokurors tai ir svarīgs, taču tikai viens posms privatizējamajā valsts varas struktūrā. Jau ceturtdienas rītā Ventspils domes priekšsēdētāja vietnieks Guntis Blumbergs pateica, kurš ir nākamais posms — no visiem pašlaik vakantajiem ministru amatiem tieslietu ministra amats esot vienīgais, kas interesējot ZZS.

Kontrole pār tieslietu sistēmu ir saprotami aktuāla kriminālnoziegumos apsūdzētajiem vai ar kriminālnoziegumiem saistītajiem. Otra un pastāvīgi galvenā ir kontrole pār valsts naudu, kas ir valdības pārziņā.

Līdz vēlēšanām atlikušajos mēnešos jaunā koalīcija (SC, TP un LPP/LC valdības ārpusē, ZZS iekšpusē) nemitīgi skandēs, ka atbalsta Dombrovski un stabilitāti un mēģinās darīt visu, lai valdība spēj izdarīt tikai to, kas nāks tai par sliktu un vairākuma opozīcijai par labu no “reitingu” viedokļa, un lai nespēj neko no tā, kas būtu nepieciešams valstij. Valdība būs paralizēta, taču tās kontrolētāji centīsies nepieļaut tās krišanu.

Situācija ir bīstama valstij un var kļūt vēl bīstamāka pēc vēlēšanām. Diemžēl iespējas to mainīt pašlaik izskatās esam visai ierobežotas. Valdības demisiju un (vai) Saeimas atlaišanas procesa sākšanu būtu grūti pamatot. Uz vienkāršāku risinājumu, kas arī sajauktu varas pārņemšanas scenāriju — atkārtotu Maizīša izvirzīšanu — diezin vai būtu jācer. Atlikušie pieci mēneši līdz Saeimas vēlēšanām solās būt politiski īpaši smagi.