Simona Neifalte. Foto — Edmunds Brencis.
Jaunmārupes pamatskolas latviešu valodas un literatūras skolotāja Simona Neifalte ir pārliecināta — skolotājam jābūt ar stingru stāju. Auklēties nedrīkst! Tomēr viņai ir svarīgas arī sirsnīgas un cilvēcīgas attiecības
Jau bērnībā Simona zināja, ka grib strādāt skolā. Tētis bija nopircis tāfelīti, mamma — kladītes, un meitenei patika «spēlēt skolās». Bet, kad tante — latviešu valodas un literatūras skolotāja — Simonai parādīja savu skolēnu radošos darbiņus, meitenes sirds notrīcēja: «Cik brīnišķīgi!»
Simona nebija teicamniece, gluži pretēji — dumpiniece. «Pusaudžu vecumā biju traks bērns! Draugi nespēj noticēt, ka tagad strādāju skolā.» Viņasprāt, bieži par skolotājiem kļūst nevis «labinieki», bet gan tie, kurus aizrauj kāds mācību priekšmets. Simonai tā ir latviešu valoda un literatūra. «Ezeres vidusskolā man bija brīnišķīga skolotāja un klases audzinātāja. Tieši viņa mani pabīdīja uz šo profesiju, raisīja mīlestību pret latviešu valodu,» saka skolotāja.
