Pēteris Pūrītis.
«Klejojot internetā, šķitīs, ka valoda ir turpat, kur tauta, - uz izmiršanas bezdibeņa malas,» saka rakstnieks Pēteris Pūrītis. Ikdienā viņš runā ar cilvēkiem, kam rūp valoda, un tad šķiet, ka viss iet uz labo pusi. Pūrītis bija viens no žūrijas, kas šogad lēma par Gada vārdu, nevārdu un spārnoto teicienu
Siļķe un zupa. Tāds ir pusdienu piedāvājums restorānā Māja. Es nevēlos siļķi, Pēteris - zupu, tāpēc komplektu sadalām. Tiekamies dienu pēc tam, kad četras stundas ilgā sapulcē izlemts Gada vārds, nevārds un spārnotais teiciens. Pēteris bija viens no žūrijas locekļiem. Pastāstu rakstniekam, ka vairākkārt esmu gribējusi kā žurnāliste piedalīties sapulcē, lai aprakstītu, cik kaismīgi strīdi notiek par vārdiem un nevārdiem, taču allaž atteikts. «Materiāls sanāktu garlaicīgs. Bija daudz garu un apdullinošu monologu, kuros neviens neklausās,» pastāsta Pēteris. Tā bijusi cīņa par kompromisiem, kas apmierina visus, taču par rezultātu sajūsmā nebūs neviens. Kā jau žūrijās, brīžam bijis tik garlaicīgi, ka «gribas izvilkt kāršu kavu un ar kādu uzspēlēt zoli, lai padarītu savu uzturēšanos jautrāku». Balsošana notika rakstiski, atzīmējot ar ķeksīti vēlamo variantu. Vēlāk visu saskaitīja. Lemšanā piedalījās septiņi žūrijas locekļi, viens nebija ieradies un savu lēmumu atsūtīja.
