«2000. gadā mana meita gribēja kokli, un draugs, mūzikas instumentu meistars Māris Jansons, kas tagad dzīvo Sibīrijā, solījās uztaisīt. Tad nav laika, tad beigās saka: brauc pie manis, pats taisi! Tā es sāku,» atceras meistars Andris Roze, kurš tagad ir viens no ražīgākajiem Latvijā,
«Aktivitāte kokļu nozarē tiešām ir lielākā, kādu es varu atcerēties,» saka etnomuzikologs Valdis Muktupāvels. Nebijusi dažādība - etnogrāfiskās, koncertkokles un pat elektriskās kokles gatavo amata meistari, spēlē tautā populāri un eksperimentējoši mūziķi
Mūsu senčiem nevienas godības nenotika, ja tur nebūtu bijis koklētāja, un katrs mazpulka dalībnieks var pats izgatavot kokli - Andris Roze citē 1935. gada žurnālu Mazpulks ar sīkām instrukcijām, kā tikt pie kokles bez «sveštautiešu ietekmē radītiem kropļojumiem, kas vēl tagad redzami vienā otrā mākslas darbā». Latvijas lauku mājās šādas tradicionālās kokles tiešām ir taisītas, pat līdz Rozes darbnīcai Drabešu internātskolā pie Cēsīm no kādiem bēniņiem Valmieras pusē nonācis viens precīzi pēc minētā žurnāla instrukcijām tapis eksemplārs.
