Ilustratīvs attēls no pixabay.com
Lieldienu nedēļas nogalē izlasīju bēdīgo ziņu, ka pēkšņi ir nomiris vīrietis man līdzīgā vecumā, sasirgstot ar SARS-Covid-2 vīrusu. Šī ziņa bija man pirmais personīgi pazīstamais vīrusa upuris, bet diemžēl pieļauju, ka ne pēdējais. Ir tagad skaidrs, ka Covid-19 vīruss ir lipīgāks kā gripa un daudzas reizes nāvējošāks, kā rezultātā dzīve visā pasaulē ir gandrīz apstājusies. Visas valstis ir ieviesušas nopietnus ierobežojumus personu kustībai, cerībā, ka šie ierobežojumi samazinās vīrusa pirmo uzliesmojumu. Latvijā aina izskatās salīdzinoši cerīga un pagaidām ir pamats domāt, ka nepiedzīvosim Ziemeļitālijas vai Ņujorkas briesmas.
Bet pirmais uzliesmojums ir tikai tas - pirmais. Izskatās, ka vakcīna būs pieejama tikai tālu nākotnē, labākajā gadījumā pēc gada (turklāt būtu jāvakcinē liela daļa iedzīvotāju, pirms tā dod reālu drošību). Mūsu valsts veiksme ir īslaicīga, tāpēc ka tā prasa dramatiskus ierobežojumus cilvēku kustībai un savstarpējai fiziskai saskarsmei. Tūrisma, sabiedriskās ēdināšanas, transporta un dažādas citas nozares ir gandrīz pilnībā slēgtas, un daudziem citiem uzņēmumiem ir ļoti apgrūtināta darbība.
