5. Zemgales latviešu strēlnieku pulka ložmetējnieku komanda gāzu uzbrukuma mācību laikā 1916. gada decembrī.
Tā pirms simt gadiem Ziemassvētku kaujās sagūstītam vācu virsniekam uzkliedzis nogurušais un saniknotais sakaru virsnieks Harijs Bunduls. Kaujas Tīreļpurvā bija vienas no smagākajām Pirmajā pasaules karā. Vai strēlnieki cīnījās par Latviju? Un kāpēc daudzi vēlāk pieslējās lieliniekiem?
Ik reizi, kad strēlnieka Ādolfa Bražas meita Rita Grīnhofa pa radio dzirdēja Mirdzot šķēpiem zeltsaules staros, viņa, saukdama - tēva dziesma! -, paķēra veco Spīdolu un skrēja pie viņa. Lai iepriecinātu, jo visas streļķu dziesmas bija viņējās. Tā Ritas meita Daina, maza būdama, saprata, ka vectēvs ir bijis latviešu strēlnieks. Par to liecināja arī izšautā acs un stīvums kājās, kura dēļ milzīga auguma vīram bijis grūti staigāt. Ģimenē zināja, ka vectēvs kaujās stipri apsaldējies. Bet viņš pats par karu neko nestāstīja. Tikai visu mūžu glabāja Latviešu veco strēlnieku biedrības biedra karti un Latvijas karaspēka pārvaldes apliecību, ka ir piedalījies Latvijas Neatkarības (Atbrīvošanas) karā.
