Ilze Matīse-van Houtana Zīmējums – Ernests Kļaviņš.
Veterinārārste un profesore Ilze Matīse-van Houtana gaida tiesas spriedumu Dogo lietā un salīdzina, kāda bijusi attieksme pret identisku suņu epidēmijas uzliesmojumu Latvijā un Austrālijā
Nelielā ciematā Pierīgā mani viesmīlīgi sagaida Sise un Dūmiņš. Suņuks Sise liek klēpī savu ķepu, it kā dodama sveicienu, bet melnais runcis Dūmiņš lepni izguļas uz galda, pie kura apsēžamies uz sarunu. Ģimenes mājā, kuru savām rokām būvē veterinārārstes Ilzes Matīses-van Houtanas vīrs, norunāts turēt ne vairāk kā vienu mājdzīvnieku uz katru cilvēku. Kaut kur pastaigā devies otrs kaķis, bet vienam draugam mājā vēl ir vieta, pasmaida divu bērnu māmiņa Ilze.
Žurnāla iznākšanas dienu, 14. martu, viņa gaida ar vieglu satraukumu. Tiesa šajā dienā gatavojas nolasīt spriedumu lietā, kura pēc uzņēmuma Tukuma Straume prasības ierosināta pret 17 veterinārārstiem, arī Ilzi. Kompānija prasa gandrīz pusmiljonu eiro lielu kompensāciju, apsūdzot veterinārārstus nomelnošanā. Tiesāšanās saistīta ar megaesophagus slimības epidēmiju — suņu barības vada dilatāciju jeb izplešanos, kā rezultātā suņi nespēja normāli norīt ēdienu. No 2014. gada aprīļa līdz 2016. gada augustam Latvijā tā tika diagnosticēta 250 suņiem. Turklāt tā ir tikai aisberga redzamā daļa, skaidro Ilze. Noteikti bija saimnieki, kas pēc palīdzības pie ārsta nemaz nevērsās. Un noteikti bija arī tādi, kuru suņiem slimības pazīmes bija tik drošas, ka speciālists nolēma neveikt rentgenu — šādi gadījumi statistikā neietilpst.
