Pieminot staļinisko represiju upurus šajā pavasarī ir smagāka sirds nekā jebkad agrāk. Tāpēc, ka vairs nav drošas ticības, ka šī pagātne nekad neatgriezīsies.
Toreiz čekisti tūkstošiem vīru un sievu, sirmgalvjus un zīdaiņus lopu vagonos aizsūtīja uz Sibīriju nāves un moku ceļā, lai salauztu latviešu pretestību okupācijas varai pēc tam, kad Rietumi ar Staļinu bija sadalījuši Eiropu un Latvijas Republika bija izdzēsta no pasaules kartes.
Tagad jau ceturto gadu turpinās ukraiņu cīņa pret mūsdienu čekas inkarnāciju un okupantu varzu, bet ASV kopš Trampa nākšanas pie varas cenšas izlīgt ar Putinu, upurējot ukraiņu dzīvības un brīvību. Vai tas būtu cinisks aprēķins vai nekompetenta muļķība, šermuļi skrien pār kauliem dzirdot, kā Trampa tuvs draugs un diplomātiskais sūtnis sarunām ar Kremli paziņo, ka Putins nav «sliktais zēns». Tāda pasaule, kurā asiņainais diktators Putins ir labais, nav droša ne latviešiem, ne ukraiņiem, ne arī pašiem krieviem. Ar šādām «miera sarunām» var bruģēt ceļu tikai uz vēl briesmīgāku karu.
