Igaunijā pilsoņu kustība bija daudz spēcīgāka nekā Latvijā. Tās pirmais kongress notika 1990. gada marta sākumā, nedēļu pirms Augstākās Padomes vēlēšanām.
Kāpēc igauņiem salīdzinoši mazsvarīga ir 1990. gada 30. martā pieņemtā deklarācija «Par Igaunijas valstisko statusu»? Ir turpina rakstu sēriju par izšķirošajām nedēļām, kas noveda līdz neatkarības deklarācijai
Ceļā uz neatkarības atjaunošanu Igaunija īpatnējā kārtā bija vienlaikus gan radikālāka, gan pragmatiskāka nekā Latvija. Turklāt pretstatā pārējām Baltijas valstīm, kurās 1990. gada pavasara deklarāciju dienas — 11. marts Lietuvā un 4. maijs Latvijā — vēl šodien rezonē tautas atmiņā kā emocionāli piesātināti un vēsturiski nozīmīgi datumi, gandrīz neviens Igaunijā vairs neatceras 30. martu, kad pirmā brīvi ievēlētā Augstākā Padome pieņēma deklarāciju «Par Igaunijas valstisko statusu».
Lai gan latvieši bija pirmie, kas sāka pārbaudīt Gorbačova pasludinātās atklātības robežas ar Daiņa Īvāna un Artūra Snipa 1986. gadā sākto kampaņu pret Daugavpils HES celtniecību un Helsinki-86 akciju pie Brīvības pieminekļa 1987. gada 14. jūnijā, no 1988. gada vadošo lomu Baltijā nepārprotami bija pārņēmuši igauņi. Taču pašā Igaunijā pārmaiņu kustība sadalījās divās, nereti asi konkurējošās straumēs.
