Rīgas pilsētas mākslas muzejs. Foto no Latvijas Kara muzeja krājuma.
1918. gada rudenī Rīgā svin pilsētas mākslas muzeja simtgadi, bet piepilsētas dārziņos entuziasti audzē cukurbietes, lai tiktu pie trūkstošā cukura
Septembra vidū apgrozībā Rīgā negaidīti parādījās cukurs, ko tirgoja lētāk par varas iestāžu noteikto cenu. Pircējiem gan nācās konstatēt, ka tam ir ļoti zema kvalitāte — gabalos esošajam cukuram trūka salduma, bet smalkais cukurs bija samaisīts kopā ar nezināmām vielām, kas kūstot šķidrumu padarīja duļķainu.
Šādas manipulācijas bija iespējamas, jo cukura trūkums bija jau hronisks. Problēmas risināšanai vēlējās pievērsties arī viena no tā brīža aktīvajām sabiedriskajām organizācijām — Rīgas Dārzkopības biedrība. Tās sapulcē šajās dienās aicināja dārziņu īpašniekus audzēt cukurbietes, lai varētu atrast «vietnieku jeb erzacu trūkstošajām importa precēm». Jau 1918. gada pavasarī ar lielām grūtībām bija izdevies iegūt cukurbiešu sēklas un dārziņu īpašnieki Rīgas apkārtnē tās bija iesējuši. Bet cilvēkiem trūka zināšanu, ko ar izaudzēto darīt. Nepacietīgākie tās jau bija mēģinājuši vārīt, bet sīrups sanācis pasāļš. Biedrības pārstāvji skaidroja, ka šādām darbībām vēl neesot pienācis īstais laiks — bietēm vēl jāļauj kādu mēnesi augt. Pēc tam izraktās saknes sīki jāsakapā un jānovāra mīkstas nelielā ūdens daudzumā. No savārītajām saknēm jāizspiež sula, un tā jākarsē tik ilgi, līdz veidojas sīrups. Iegūtais sīrups jāsavāra ar augļiem, ogām, ķirbjiem vai burkāniem — veidojoties garšīga marmelāde.
