Ilze Grase-Ķibilde. Foto — Ieva Salmane.
Šoruden pāragri mūžībā aizgājušā žurnālista Mārtiņa Ķibilda atraitne Ilze Grase-Ķibilde ar līdzcilvēku atbalstu izdzīvo grūto posmu un plāno izdot grāmatu, kas saistīta ar vīra izcilo raidījumu ciklu Atslēgas
Norunāt interviju ar Ilzi nav viegli, jo katrs Rīgas stūrītis saistās ar mīļu stāstu — kā kopā ar vīru iedzēruši kafiju šajā vietā, bet svētku vakariņas ēduši tajā. Emocionāli neitrālajā lielas pilsētas centra viesnīcas vestibilā pie tējas ar pienu Ilze jūtas salīdzinoši mierīgi. Viņai līdzi ir klēpjdators, pie kura pirms intervijas vēl pāris minūtes intensīvi pastrādā. Pretēji gaidītajam viņa šeit nav ieradusies pēc rāmas atpūtas dienas, bet gan pēc darījuma sarunām — Ilze ir auto kompānijas Moller Baltic Import direktore Baltijas valstīs.
Kopš šī gada 26. oktobra, kad piedzīvoja traģēdiju — zaudēja vīru un abu bērnu tēvu Mārtiņu Ķibildu —, Ilze centusies atgūties gan ar līdzcilvēku atbalsta palīdzību, gan pašas iekšējiem spēkiem. Stipra — pēc notikušā nomainījusi dzīvesvietu, atgriezusies darbā un lolo ideju par vīra radošā mantojuma turpinājumu. Mārtiņš Ķibilds aizgāja no dzīves ar sirdstrieku 46 gadu vecumā, atstājot divus izcilus dokumentālo raidījumu ciklus: Atslēgas par nozīmīgiem Latvijas vēstures notikumiem kopš 1918. gada līdz mūsdienām un Adreses par arhitektūru un dzīves vidi Latvijā. Nu Ilze kopā ar Mārtiņa vecākajiem dēliem Gustavu un Bruni un domubiedriem cer vīra sākto turpināt.
Kas jums pašai, raugoties uz Mārtiņa Ķibilda radoši paveikto, šķiet visvērtīgākais?
Man gribas teikt — projekts Atslēgas, raidījumu cikls par Latvijas vēstures nozīmīgākajiem notikumiem. Tam aizvien ir potenciāls. Man ir ideja, kā turpināt, tas droši vien ir mans uzdevums. Vispār ideja nav mana, bet Mārtiņa. Tā kā viņa vairs nav, varu stāstīt. Viņš gribēja izdot grāmatu par šo projektu — visu, ko uztaisīja gada laikā, ar vizuālo materiālu. Iesniedza Kultūrkapitāla fonda konkursā, bet finansējumu nesaņēma. Iedzērām mājās vīnu un domājām — nē, jāmēģina vēlreiz! Ideja bija nevis konkurēt ar izglītības iestāžu vēstures programmu, bet papildināt to.
Mums ģimenē arī ir padsmitgadnieki — jaunieši, kurus vēsture varbūt tik ļoti neinteresē, bet redzu, kā 15 minūšu raidījums viņus aizrauj. Varbūt man kabatā nav finansējuma šādas grāmatas izdošanai, bet gan jau to atradīšu, ja valsts uzskatīs, ka nevajag finansēt. Tā būs mana dāvana Mārtiņam, jo viņš pats to būtu realizējis simtprocentīgi. Es gribētu nākamgad pirms Ziemassvētkiem teikt, ka man jau ir kaut kas, ko parādīt. Mārtiņa doma bija turpināt arī raidījumu Adreses par arhitektūru un dzīves vidi — pusei sezonas bija saņemts finansējums.
