Zīmējums — Ernests Kļaviņš.
Policijas priekšnieks Ints Ķuzis iedrošina: Latvijā ir labi izmeklētāji, un nav jāmeklē īpaši iemesli, lai viņus motivētu noskaidrot patiesību Zolitūdes lietā
Ints Ķuzis Strēlnieku ielas Bistro Priedaine ierodas enerģiskā solī, ģērbies tumši pelēkā uzvalkā, bez ģenerāļa uzplečiem. «Kādreiz šeit bija bērnu veikals,» viņš ātri novērtē situāciju. «Sociālajā dienestā deva čekus, pret kuriem te varēja nopirkt bērnu drēbītes, pārtiku,» ģenerālis atceras sociālisma beigu prozaiskumu. Uzmetis skatienu ēdienkartei, drošības pēc pārvaicā, vai izvēlē «jāiekļaujas kādos rāmjos». Ikdienā Ķuzis pusdienojot policijas ēdnīcā, tikai izbraukumu laikā iegriežas publiskās kafejnīcās.
«Sirdī kārtīgs policists», kurš izgājis cauri visai sistēmai, sākot ar izolatora dežurantu un beidzot ar dažādu rangu priekšnieku amatiem, tāpēc zina drēbi un bauda sistēmas cieņu - tā īsumā var aprakstīt raksturojumus, kas dzirdami no cilvēkiem, kuri Ķuzi pazīst. Apliecinājumu, ka viņš ir «īsts policists», sniedz arī šī saruna, kurā Ķuzis atzīstas, ka lielāko gandarījumu karjerā nesis nevis priekšnieka amats, bet izmeklētāja darbs, kur labā un ļaunā cīņā ļoti tieši var izjust, «ka esi labais - tu izdari, un kādam paliek vieglāk».
