Līva Hamonda. Foto — Edgars Pohevičs.
Gaišmatainā Līva Hamonda (32) viegli varētu nemanīta iejukt skandināvu pūlī. Tomēr jau desmit gadus viņas mājas ir citā pasaules malā — Ķīnā. Par to, cik dažādi ir no valsts aizbraukušie latvieši, viņa nesen izdevusi grāmatu Stāsti Latvijai. Par mums, kuri aizbrauca
Liepājnieces Līvas ceļš uz Ķīnu sākās pirms 13 gadiem. Pabeigusi vidusskolu dzimtajā pilsētā, viņa meklēja, kur studēt. «Tālāk par Latvijas Universitāti idejas tolaik nesniedzās, šķirstīju piedāvājumu un par lielāko daļu teicu: nē, to negribu. Tas, kas palika, bija ķīniešu valoda — Āzijas studijas.»
Kad pirmajā lekcijā pasniedzējs Kas-pars Eihmanis lūdzis katram pastāstīt, kāpēc izvēlējies šo programmu, viņa tā arī teica, ka grib redzēt, kā var iemācīties valodu trīs gadu laikā. «Viņš uzreiz pateica — nevar,» Līva smejas. Studenti apguva gan valodu, gan Ķīnas kultūru, filozofiju un, protams, rakstību. «Kamēr mana dzīvokļa biedrene, kura mācījās žurnālistiku, rakstīja garus paragrāfus jau pirmajā semestrī, es sēdēju blakus un zīmēju svītriņas,» Līva stāsta, kā apguvusi ķīnzīmju rakstību.
