Jānis Vingris.
Filmas Volontieri režisors Jānis Vingris atklāj sabiedrības līdzības Ukrainā un Latvijā un pastāsta, kāpēc latviešus uzskata par bezmugurkaulniekiem
Gan jau Rīgā kādā ēstuvē var dabūt tādu boršču kā Kijevā - ar pamatīgu gaļas gabalu un krējuma pikuci, taču ne Andalūzijas sunī, kur pasniedz soļanku. Nez, kā borščs garšo Ukrainas karavīriem, kas to vāra katlā ierakumos, nodomāju, atceroties Jāņa Vingra nule pirmizrādi piedzīvojušās dokumentālās filmas Volontieri epizodi. Tajā brīvprātīgie Rodions un Ivans rāda boršča sauso sagatavi, ko karavīriem sūta sievietes, - paciņa ar kaltētiem dārzeņiem un gaļu paredzēta 10 litru ūdens katlam, cita - pieclitrīgajam.
Runājot ar Vingri, kļūst skaidrs, ka lielā mērā Ukrainas brīvprātīgie paši noteica filmas stāstu, nevis iepriekš izdomāts scenārijs. Jānis par filmas tapšanu teic, ka viņa brauciens uz Ukrainu pērn bijis «uz dullo». Pirms tam Vingris tikai reizi bijis bruņota konflikta zonā - pirms vairākiem gadiem Kirgizstānas pilsētā Ošā, kur notika sadursmes starp kirgīziem un uzbekiem. Domu par Ukrainas filmu iedvesmojušas amerikāņu Vice News žurnālista Simona Ostrovska reportāžas no Ukrainas, kurām Jānis sekojis kopš kara sākuma 2014. gadā. «Man bija vēlme kaut ko līdzīgu darīt.»
