Valters Sīlis, režisors.
Andris Bērziņš Gazprom hokeja ložā ir ilustrācija valsts politikai, kurai pēkšņi pienācis gals
Veidojot izrādi Visi mani prezidenti 2011.gadā, nācās domāt, kā prezidenta personība atspoguļo valstī notiekošo. Guntis Ulmanis, nemācēdams angļu valodu, tomēr centās izvest Latviju pasaulē, Vairai Vīķei-Freibergai tas arī izdevās, bet Valdis Zatlers spēja nostāties pret saviem ievēlētājiem un «nogalināja oligarhu».
Tagad ir iespējams runāt par šī traģifarsa turpinājumu ar Andri Bērziņu. Šī varētu būt izrāde par to, kā prezidenta amatu Latvijā padarīt tiešām maznozīmīgu. Par cilvēku, kurš labi apzinās, ka vairākas prezidenta funkcijas viņam nav pa spēkam, bet tik un tā ir gatavs būt par prezidentu. Valdis Zatlers atklāja, ka nav spēcīgākais cilvēks publiskās runas lauciņā, bet bija redzams, ka viņš no tiesas centās cīnīties ar saviem trūkumiem. Tagad mums ir prezidents, kurš nespēj bez lapiņas teikt nevienu runu, bet nejūt arī nekādu uztraukumu par to kvalitāti un vajadzību sevi attīstīt. It kā prezidentam nemaz nebūtu pienākums reprezentēt valsti pēc iespējas labāk.
