Ilustratīvs attēls no Pixabay.com
Ja kaut kas nedarbojas – tas noteikti ir jāsakārto un jāpadara strādājošs. Ja pieminu problēmas veselības aprūpē, piemēram, rindas pie ārstiem, bērnu zobārstniecības nepieejamību (rindā pie ortodonta ar vienu no saviem bērniem esmu jau divus gadus), ārstu speciālistu trūkumu, farmaceitu trūkumu, ģimenes ārstu pārslodzi, medikamentu un diagnožu ierobežoto apjomu kompensējamo zāļu sarakstā – šķiet, ka tieši tās varētu būt pirmās, kuras risināmas, ja ievērojam to, kas būtisks iedzīvotājiem. Protams, neviena no tām nav tūdaļ atrisināma un politisko kapitālu nekavējoties vairojoša.
Veselības nozarē atrodamas arī citas lietas – tādas, kuras, ātri paveicot, politisko kapitālu gan vairo, piemēram, zāļu cenu mazināšana. Ja populistiski pajautātu jebkuram, vai zāļu cenām jābūt mazākām, nebūtu neviena, kurš atbildētu – nē, es gribu tērēt par zālēm vairāk. Tātad – trāpīts? Tomēr farmācijas nozarē nesen jau veiktas reformas, piemēram, 2020. gadā ieviesta starptautiskā nepatentētā nosaukuma izrakstīšana kompensējamajiem medikamentiem, un tas labi strādājis – iedzīvotāji tiešām maksājuši mazāk. Taču pietiekami daudz balsis pacēlušās arī par to, lai ļauj maksāt vairāk, jo bijusi neapmierinātība ar valsts apmaksāto lētāko. Tāpat ikdienā redzam, ka bezrecepšu medikamentu iegādē iedzīvotāji nebūt neizvēlas lētākās, drīzāk – pierastākās, ieteiktās.
