Grāmatas vāks.
Ar dibinātu interesi rokās ņēmu Daiņa Zelmeņa grāmatu “Dialogi ar Nikolaju Neilandu”. Zināju, ka tās autors pirms gadiem desmit, liekot kopā atsevišķus atmiņu stāstus, gatavojās veidot šīs savulaik spilgtās personības, tā teikt, kolektīvu portretu. Tagad no Neilanda laikabiedru vēstītā manāmāk pavīd vien bijušā radiožurnālista, vēlāk “Dzimtenes Balss”redaktora un Latvijas Kultūras sakaru komitejas valdes priekšsēža, Daiņa Golberģa vēstītais.
Nikolaju Neilandu pazinu samērā ilgi, reizēm arī tuvplānos, nevis caur TV ekrānu, bet Latvijas televīzijas studijā un neformālās sarunās. Kā PSRS ārpolitikas speciālists, kā Zviedrijas un Ziemeļvalstu standartu apbrīnotājs viņš itin bieži runāja mūsu Žurnālistu savienības starptautnieku sekcijā. Nikolajam bija iemīļota frāze, kuru pats bija aizguvis no kāda augsta ranga ASV politiķa: “Where is the beef?” Latviskojot šī jautājuma jēgu, nepietiktu vien ar bifšteka pieminējumu: tajā ielikta pamatdoma par esenci jebkurā paziņojumā vai tekstā. Vēl pirms došanās darbā uz Stokholmu Nikolajs Vasiļjevičs, kā viņu nereti uzrunāja dažas amatpersonas, imponēja ar savu erudīciju, diplomātiskā lauka redzesleņķi un politisko kultūru.
