Ilustratīvs attēls no pixabay.com
Reiz dzirdēju vienu izglītības ministru jokojot, ka reformēt universitātes ir kā pārcelt kapsētas – no iekšpuses palīdzību nesagaidīsi. Katrā jokā ir daļa patiesības, tomēr jābūt kādam iemeslam, kāpēc pēdējās desmitgadēs augstākās izglītības reformu mēģinājumi līdz šim nav bijuši īpaši veiksmīgi.
Jāatrod saprātīgs kompromiss
Augstākās izglītības reformas Latvijā līdz šim ir apstājušās pie nepilnīgiem risinājumiem vai pilnībā apturētas, lielākoties pašu augstskolu izteiktas pretestības dēļ. Tāds bija, piemēram, studiju programmu totālas revīzijas liktenis pirms gandrīz desmit gadiem. Mēģinājums risināt sadrumstalotības un zemas kvalitātes problēmas, slēdzot visas programmas, kuras ārvalstu eksperti neatzina par labām, cieta neveiksmi, iespējams, tieši tāpēc, ka ignorēja augstskolu kā tirgus spēlētāju intereses. Tur, kur politikas veidotāji redzēja tikai instrumentu politikas veidošanai, augstskolu vadība redzēja potenciāli izpostītas tirgus nišas, studiju maksas un budžeta vietu zaudējumus, un tāpēc pretestība bija izlēmīga un asiņaina. Vai reformas liktenis būtu bijis citādāks, ja augstskolām tiktu piedāvāta saprātīga “kompensācija” – citi finansējuma piesaistes instrumenti ar saprātīgiem kapacitātes nosacījumiem? Varbūt, bet īsto atbildi mēs nekad neuzzināsim.
