Sanita Upleja.
Vai «jauno tehnoloģiju» iespaidā noārdīsim Eiropas civilizācijā iedibināto cieņu pret katra cilvēka dzīvi un nāvi?
To var saukt par nāves tiešraidi vai tiešo nāvraidi, lietas būtība no tā nemainās. Pagājušajā nedēļā Latvija pirmo reizi saskārās ar publisku pašnāvības gadījumu pašā Rīgas centrā daudzu aculiecinieku klātbūtnē. Savukārt tiem, kas nāves izrādi dažādu iemeslu dēļ neredzēja klātienē, mediji to ļāva izgaršot pilnībā vakara ziņu izlaidumos un internetā. Tomēr pēcgarša izrādījās pietiekami nepatīkama, lai mediju profesionāļi savā lokā, kā arī sabiedrība plašākā lokā sāktu vērtēt, vai «deserts» bija tā vērts?
Šāds ārkārtējs un dziļi traģisks notikums neapšaubāmi raisa daudz jautājumu gan par glābšanas dienestu rīcību, gan par pašvaldības amatpersonu darbu, taču, tā kā ar mediju starpniecību tas tika tiešā un pietiekami brutālā veidā novadīts līdz plašākai sabiedrībai, tieši mediju atbildībai ir vērts pievērsties īpaši. Vēl jo vairāk tāpēc, ka mediji sakās kalpojam sabiedrības interesēm uzzināt tai svarīgas un būtiskas lietas un atsaucas uz principu, ka «visi taču to grib redzēt» un YouTube laikmetā tāpat nekas nav noslēpjams no publikas acīm.
