Ilustratīvs attēls
Par darba tirgus izmaiņām un prasībām mēs dzirdam gana bieži. Tomēr joprojām nezinām, kādas profesijas būs nepieciešamas pēc 10 vai 20 gadiem. Viens ir skaidrs - ir kompetences un zināšanas, kas paliks nemainīgi svarīgas. Mana māsīca šogad pabeidza 12. klasi un saņēma atestātu, nākamais solis - augstākā izglītība, taču viņai, tāpat kā daudziem vidusskolas absolventiem, ir aktuāli jautājumi par to, kur un ko mācīties. Un nu jau tikpat būtiski - kā noritēs pats mācību process.
Varētu šķist, ka atbildes uz šiem jautājumiem ir pieejamas, jo gadu no gada jaunieši absolvē un dodas tālākās studijās, taču patiesībā būtiskas ir divas lietas, kas krasi mainījušas atbildes uz šiem jautājumiem par augstākās izglītības ieguvi.
Es ticu, ka pandēmija un tās pieminēšana ir apnikusi gandrīz visiem, taču gribam to vai nē, tā atstāj paliekošas sekas arī tik stabilā nozarē kā izglītība. Esot studentam un izjūtot to uz savas ādas, varu teikt, ka spēja pārorientēties no klātienes formātiem, kas ir ne vien lekcijas auditorijas priekšā, bet arī dažādi semināri, diskusijas darba grupās, bija būtisks punkts, lai saglabātu uzticību augstskolai vai arī tieši pretēji - to zaudētu.
