Inguna Gustava. Publicitātes foto
Esmu skolotāja jau otrajā paaudzē – mana mamma skolā nostrādāja līdz 86 gadu vecumam, jo bērni un vecāki bija viņu ļoti iemīļojuši. Mamma bija pieprasīta skolotāja un arī novērtēta – viņas darba mūžā netrūka nedz ziedu, nedz pateicības vārdu no skolēniem. Arī rados ir daži skolotāji, tāpēc mana izvēle – pedagoga profesija – šķiet tikai loģiska. Kad paziņoju, ka būšu skolotāja, daudzi skeptiski jautāja, vai es domājot, ka man būs viss kā mammai - arī ziedi un atzinības?
Rīgas 25. vidusskolā gāju praksē jau studiju laikā. Toreiz bija nepieciešama skolotāja, un sāku strādāt, vēl būdama studente. Pirmo man iedeva 4. klasi, un tā sāku darbu, kurā pavadīju desmit gadus.
No biznesa vides atpakaļ uz skolu
Darbā bija gan ziedi, gan atzinības, bet nāca Atmodas laiks, un skolotāja alga kļuva ļoti zema. Tas noveda pie izvēles pievērsties biznesam, kā arī veltīt laiku un līdzekļus, lai pilnveidotu savu izglītību. Tagad atkal strādāju skolā, turklāt ar diviem maģistra grādiem bagāžā un daudzām idejām, ko esmu ienesusi no biznesa vides. Jāatzīst, ka pamest biznesa vidi nav viegli, taču mans lēmums sakrita ar mammas došanos pelnītajā atpūtā. Bija daudzi, kas mani apsveica ar šādu lēmumu, un arī tādi, kuri skeptiski jautāja, vai es apzinoties, ko daru?
