Foto - LETA
Janvārī apritēja deviņdesmitā gadskārta kopš stājās spēkā toreiz “jaunais” Likums par valsts valodu[1]. To pieņēma Ministru kabinets un kopā ar iekšlietu ministru Vili Gulbi parakstīja ministru prezidents Dr.h.c. Kārlis Ulmanis. Pēc diviem gadiem to kopā ar 1936. gada 13. oktobra Likumu par lauku māju latviskošanu slavēja kā Ulmaņa nopelnus nacionālās kultūras laukā, jo iepriekš „iekārta ar lielāko uzmanību gādāja par visu minoritātu valodu neaizskaramību, atstādama latviešu kā valsts valodas tiesisko stāvokli novārtā, ko varēja pārliecināties kaut no izkārtnēm un ielu nosaukumiem[2]”.
Protams, nevaram to tiešā veidā salīdzināt ar šodienu. Jāatzīst, ka arī šā likuma normās bija daudz mūsdienu sociolingvistiskajai situācijai neatbilstoša, izteikti pielaidīga regulējuma. Piemēram, tolaik likums vēl atļāva pašvaldībās, kurās „pēc tautas skaitīšanas datiem vienas atsevišķas mazākuma tautības nav mazāk par piecdesmit procentiem” pašvaldības attiecībās ar šīs tautības piederīgiem, ar iekšlietu ministra atļauju, vācu vai krievu valodas lietošanu, tiesa gan, uzreiz nosakot, ka uz viena cilvēka pieprasījumu viss jātulko latviski.
