Ilustratīvs attēls
Plastmasas pudeļu sadalīšanās var ilgt līdz 500 gadiem, nonākot dabā tās var piesārņot augsni un ūdeni. Tiek lēsts, ka okeānos peld 165 miljoni tonnu plastmasas atkritumu, kas apdraud jūras dzīvnieku veselību un drošību. Savukārt stikla pudeles sadalīšanās var ilgt 4000 gadus. Ja to daļas nonāk dabā, cilvēki un dzīvnieki var sagriezties uz stikla, dzīvnieki vai putni var norīt to, nespējot sagremot. Tas ir arī bīstams ugunsgrēka riska faktors.
Vēl viens iepakojuma veids ir skārdenes – to sadalīšanās var ilgt 200 – 500 gadu, un, nonākot dabā, to asās malas var radīt savainojumus cilvēkiem un dzīvniekiem. Ietekme uz vidi nenoliedzami mudina meklēt aizvien jaunus iepakojuma veidus, vienlaikus ņemot vērā, ka iepakojumam mūsdienās jāpilda aizvien vairāk funkciju. Ja kādreiz iepakojumam bija jānodrošina tikai iespēja droši pārvadāt preces, tagad tam jāatbilst arī dažādiem ilgtspējas un dizaina priekšnoteikumiem.
