Rīgas atbalsta centrs Ukrainas iedzīvotājiem Kaļķu ielā. Foto - Paula Čurkste, LETA
Pagājušā gada augustā ap deviņiem no rīta saņēmu zvanu, ka uz robežas saistībā ar krīzi Baltkrievijā atrodas bēgle, sieviete ar invaliditāti it kā bez kājām, un robežsargi nezina, ko ar viņu darīt, jo bēgļu centrs neesot cilvēkiem ar funkcionāliem traucējumiem un aprūpes vajadzībām piemērots. Ātri apdomājot Rīgas resursus un iespējamos legālos risinājumus, sazinājos ar kolēģiem un piedāvāju kā risinājumu sieviešu patversmi. Nodevu Iekšlietu ministrijas pārstāvjiem visus kontaktus un uzskatīju, ka situāciju atrisināju.
Liels bija mans pārsteigums, kad ap desmitiem vakarā vēlreiz saņēmu no kolēģiem domē zvanu, kurā visa situācija tika stāstīta atkārtoti. Uz manu jautājumu, kāpēc ir pagājusi visa diena, bet cilvēks nav aizvests tur, kur gaida siltums, ēdiens un drošība, atbildes nebija. Joprojām nezinu, kur nabaga sieviete tika turēta vairāk nekā 14 stundas, taču gribu piebilst, ka, nonākot Rīgas pakalpojumā, noskaidrojās - kājas sievietei ir, tikai ir deformētas, un jautājumu, kā Iekšlietu ministrija kompensēs atbalsta sniegšanu un aprūpi šai sievietei, risinājām vēl vairākus mēnešus.
