Reinis Upenieks. Publicitātes foto.
Latvijā, salīdzinot ar Ziemeļvalstīm, ir zemāka sabiedrības iesaiste palīdzības sniegšanā, ja kādam kļuvis slikti. Cilvēkiem ir ļoti dažādi priekšstati par pirmo palīdzību – daži to mēdz jaukt ar neatliekamo medicīnisko palīdzību, situācijas risinājumu atstājot citiem, ko sekmē arī filmu radītie stereotipi.
Tomēr svarīgi saprast, ka pirmās minūtes nereti ir izšķirošas un, ja tobrīd blakus esošie cilvēki nebūs neko nedarījuši, arī mediķiem būt grūti pēc tam kaut ko vērst par labu. Pirmā palīdzība ne vienmēr nozīmē uzreiz veikt krūškurvja kompresijas, elpināšanu vai citas manipulācijas; pirmā palīdzība sākas ar to, ka mēs nepaejam garām nelaimē nonākušam cilvēkam – raudošam bērnam, uz soliņa šķietami aizmigušam cilvēkam un tamlīdzīgi.
Zināšanas būtu jāatjauno regulāri
Lai gan normatīvais regulējums nosaka, ka pirmā palīdzība ir obligāti apgūstama, lai saņemtu transportlīdzekļa vadītāja apliecību un ieroča glabāšanas vai nēsāšanas atļauju, tas stingri nereglamentē regulāru zināšanu un prasmju atsvaidzināšanu. Ja veselības pārbaude ir obligāta visiem, kuri vēlas iegūt, pagarināt vai atjaunot minētās tiesības, tad pirmās palīdzības apguve formāli ir pietiekama vienreiz. Lai sekmētu sabiedrības gatavību palīdzēt līdzcilvēkiem krīzes brīdī, arī pirmās palīdzības zināšanas un prasmes būtu nepieciešams noteikt kā regulāri atjaunojamas. To, ka šāds nosacījums būtu lietderīgs, norāda arī juristi. Zināšanu un prasmju atjaunošana nepieciešama arī tāpēc, ka pirmās palīdzības sniegšanas vadlīnijas regulāri tiek pārskatītas un mainās. Piemēram, ja kādreiz tika uzskatīts, ka cilvēkam bezsamaņā obligāti jāpārbauda pulss, pēdējās desmitgades zinātniskie pētījumi ir pierādījuši, ka pulsa pārbaude ir laikietilpīga, var būt neprecīza un tādēļ to jāaizstāj ar elpošanas pārbaudi. Protams, viens aspekts ir tas, ko var mainīt ar tiesību normām, bet otrs ir sabiedrības attieksme. Daļa cilvēku, kuri apgūst pirmo palīdzību iepriekš minēto tiesību iegūšanas dēļ, dara to formāli. Ir liela atšķirība, vai cilvēks nāk, lai saņemtu apliecību, vai, lai apgūtu pirmās palīdzības zināšanas un prasmes.
Aktierfilmu radītie mīti
Viens no aspektiem, kas daļu cilvēku kavē sniegt pirmo palīdzību, ir doma, ka gan jau blakus būs kāds cits, piemēram, mediķis, kurš spēs palīdzēt vairāk. Iespējams, šādu priekšstatu mums radījušas aktierfilmas, kur situācijās, kad kādam nepieciešama palīdzība, vispirms tiek jautāts – vai šeit ir kāds ārsts? Patiesībā, situācijā, kad nepieciešama pirmā palīdzība, ir vajadzīgs ikviena līdzcilvēka atbalsts, un tam nav saistības ar medicīnisko izglītību. Efektīva pirmā palīdzība ir tad, ja blakus esošais cilvēks rīkojas adekvāti. Un tam nav nepieciešams ārsta diploms. Nevajadzētu jaukt pirmo palīdzību ar neatliekamo medicīnisko palīdzību, ko patiešām sniedz tikai mediķi. Vērts izprast, ka tieši pirmās minūtes bieži ir izšķirošās. Ja to laikā neviens neko nedara, tad brīdī, kad ierodas neatliekamās medicīnas profesionāļi, var izrādīties, ka vairs nav, ko glābt. Starp citu, arī tas ir filmu radīts mīts, ka mediķi ir visvareni un spēj atdzīvināt cilvēku jebkurā situācijā. Realitāte, diemžēl, ir skarbāka. Bieži esmu dzirdējis, ka cilvēki saka, – nevarēja jau zināt, vai palīdzība patiešām bija nepieciešama, tāpēc es nemaz negāju klāt. Manuprāt, labāk pienākt klāt un pajautāt, vai varu palīdzēt, un saņemt atteikumu, nekā vienkārši pieņemt, ka palīdzība nav nepieciešama.
Kopīgas mācības kolēģiem
Jāatzīmē, ka ir arī vairāki aspekti, kas pēdējos gados uzlabojas, piemēram, aizvien vairāk publiskās vietās ir pieejami automatizētie ārējie defibrilatori, kas var būtiski palielināt cietušā izdzīvošanas iespējas sirdsdarbības pēkšņas apstāšanās gadījumos. Arvien vairāk organizāciju rūpējas, lai to darbinieki ne tikai formāli noklausās drošības instrukcijas, bet patiešām apgūst pirmās palīdzības prasmes; nesen vadīju padziļinātas pirmās palīdzības mācības pirmsskolas “CreaKids” darbiniekiem, kas ir tikai viens no atbildīgas organizācijas piemēriem. Pirmsskola, skola – tās ir organizācijas, kam vecāki uztic savus bērnus, tāpēc pārliecība, ka darbinieki zinās, ko darīt krīzes situācijā, noteikti veicina vecāku uzticēšanos un sirdsmieru. Starp citu, pirmās palīdzības prasmes vajadzētu sākt apgūt jau pirmsskolas vecumā. Protams, tas, kā mācās pieaugušie un bērni, atšķiras, bet, ja bērni sāk mācīties pirmās palīdzības principus jau agrīnā vecumā, tad skolā zināšanas var papildināt, katru gadu apgūstot ko papildus. Un pēc skolas absolvēšanas turpināt uzturēt un atsvaidzināt zināšanas visa mūža garumā.
Pirmā palīdzība – tuviniekiem
Pirmās palīdzības sniegšana nebūt nenozīmē tikai situācijas, kad jāpalīdz svešiniekiem. Ir lielāka varbūtība, ka piedzīvosim situāciju, kad palīdzība ir jāsniedz pazīstamiem cilvēkiem – tuviniekiem, draugiem, kolēģiem. Ja raudzīsimies uz pirmo palīdzību kā uz iespēju glābt sev tuvu cilvēku, varbūt tas motivēs mūs apgūt to ar lielāku izpratni un patiešām rīkoties, kad radīsies nepieciešamība?
Pirmā palīdzība nav tikai tehnisku paņēmienu kopums, tā ir gatavība rīkoties un nepalikt vienaldzīgam brīdī, kad kādam līdzās ir nepieciešama palīdzība. Zināšanas un prasmes var apgūt ikviens, un tās var izrādīties izšķirošas tieši pirmajās minūtēs pēc negaidīta notikuma. Jo vairāk cilvēku sabiedrībā jutīsies pārliecināti par savām spējām palīdzēt, jo lielāka būs iespēja, ka kritiskā brīdī kāds tiešām palīdzēs. Aicinu ikvienu stiprināt savu pārliecību rīkoties, regulāri atjaunojot savas pirmās palīdzības zināšanas un prasmes!
Autors ir RSU Ārkārtas un pirmās palīdzības izglītības vadītājs, sertificēts pirmās palīdzības instruktors.
