Artis Velšs. Publiciātes foto.
Iedomāsimies scenāriju, par kuru publiski runā gan eksperti, gan izlūkdienesti – Krievija konfrontē NATO valstis un uzsāk nelielas militārās operācijas, un Latvijas sauszemes savienojums ar pārējo Eiropu tiek bloķēts. Tajā brīdī neviens līgums ar ārvalstu piegādātāju negarantēs, ka militāras nozīmes preces pie mums nonāks nolīgtos termiņos un apjomos. Katra valsts vispirms apgādās savu armiju. Jautājums, uz kuru jāatbild šodien: cik daudz mēs no savām vajadzībām aizsardzībai varēsim nodrošināt paši?
Un tas nav tāpēc, ka mums nebūtu ko ražot. Latvijas aizsardzības industrija sevi ir jau nopietni pierādījusi augsto un duālā pielietojuma (dual-use) tehnoloģiju jomās, kas vienlīdz labi kalpo gan militārajā, gan civilajā sektorā. Vislielākais izrāviens ir redzams bezpilota un pretdronu sistēmu attīstībā, kas savu efektivitāti pierādījušas Ukrainas frontē. Esam spēcīgi kiberdrošības un sakaru risinājumu jomā, 5G militārā pielietojuma testēšanā, kā arī inovatīvos optikas un saziņas risinājumos. Mēs pilnībā spējam nodrošināt karavīrus ar augstākās klases taktisko apģērbu, uzkabi, individuālo glābēju ekipējumu un sausajām pārtikas uzturdevām. Valmierā tiek komplektēti "Patria" 6x6 bruņutransportieri un GDELS kājinieku kaujas mašīnas "Mednieks", kas dod iespēju attīstīt kompetenci arī militāro transportlīdzekļu pārbūvē un ražošanā.
Arī formālais ietvars mums ir. Aizsardzības industrijas likums nosaka piegādes drošības prasības un 2025. gada oktobrī apstiprināta kārtība stratēģisko partnerību līgumu slēgšanai, savukārt industrijas atbalsta stratēģija paredz dubultot vietējās industrijas īpatsvaru Nacionālo bruņoto spēku (NBS) iegādēs līdz 20 % jau 2028. gadā un sasniegt 30 % līdz 2036. gadam. Bet starp stratēģiju un realitāti joprojām ir liela plaisa, un tai ir vairākas vājās vietas.
Mūsu piegādes ķēdes beidzas pie robežas
Šobrīd mēs pamatā ražojam gala produktu, bet esam atkarīgi no ārvalstu izejmateriāliem. Audumi, kevlara šķiedra, metāli un mikroshēmas nāk no ārvalstīm. Ja robežas slēdzas, ražošana apstājas dažu nedēļu laikā. Tāpēc valstij ir jāfinansē vai jāsniedz garantijas izejmateriālu un pamatkomponenšu rezerves noliktavu izveidē un uzturēšanā, vienlaikus virzoties uz munīcijas un sprāgstvielu ražošanu valstī.
Ārvalstu piegādātāji mums ir absolūti kritiski smagās un sarežģītās tehnikas, piemēram, pretgaisa aizsardzības sistēmu (IRIS-T), raķešu artilērijas (HIMARS) vai helikopteru iegādē, ko Latvija pati neražo. Lai stiprinātu noturību, mums miera laikā no ārvalstu piegādātājiem ir stingri jāpieprasa pilna līmeņa industriālā līdzdalība un tehnoloģiju pārnese. Mums ir jānodrošina, ka uzturēšanai, programmatūras atjauninājumiem, remontam un rezerves daļu ražošanai ir jānotiek Latvijā, iesaistot vietējos inženierus.
Konteiners no Ķīnas kā sistēmas loģisks rezultāts
Otrā vājā vieta ir pati iepirkumu sistēma. Šobrīd valsts pamatā izmanto standarta centralizētos “vienreizējos” iepirkumus, piemēram, karavīru ekipējumu iegādājoties "porcijās" jeb tik, cik atļauj attiecīgā brīža budžets. Nopērk 500 vai 1000 komplektus, un pēc tam iestājas klusums. Uzņēmējam nav ne jausmas, vai pēc gada būs nākamais pasūtījums. Pieskaitot zemākās cenas kritēriju kā galveno elementu iepirkumā, rezultāts ir loģisks, bet drošībai dramatisks. Turklāt pēdējā laikā situācija ir būtiski pasliktinājusies – mūsu atkarība no Ķīnas un citu trešo valstu piegādātājiem tikai pieaug. Iepirkumu sistēmā ir izveidojusies asimetrija: kamēr no vietējiem uzņēmumiem pamatoti tiek pieprasīta atbilstība visaugstākajiem fiziskās un datu drošības standartiem, šo ārvalstu piegādātāju reputācija un drošības riski netiek nedz padziļināti vērtēti, nedz reāli kontrolēti. Racionāls uzņēmējs neinvestē ražotnē Latvijā, bet atved lētāko konteineru no Āzijas, pārdod un aizmirst. Vainīga nav uzņēmēja negodprātība, bet gan sistēmas uzbūvētā motivācija. X stundā šī piegādes ķēde vienkārši nepastāvēs.
Ražošanas pārkārtošana tikai uz papīra
Aizsardzības industrijas likums paredz mehānismus ražošanas pārkārtošanai NBS vajadzībām krīzes apstākļos. Vienlaikus neviens šodien nevar droši apgalvot, ka pārapgāde reāli darbotos, jo tas nav izmēģināts praktiskā darbībā. Mēs neesam trenējušies. Civilā un militārā sadarbības loģistika nav pietiekami pārbaudīta krīzes mācību režīmā, kurās, piemēram, tiek pārbaudīta ražošanas līniju pārslēgšanās uz 24/7 režīmu vai loģisitikas, pārtikas un medicīnas uzņēmumu integrācija militārajās apgādes ķēdēs. Armija vingrinās regulāri, industrija un apgādes ķēdes nē.
Ko darīt?
Valsts aizsardzības koncepcija paredz NBS izaugsmi līdz 31 000 karavīru miera laikā un 61 000 kara laikā. Tik lielu karavīru skaitu ar vienreizējiem iepirkumiem nevar apgādāt, īpaši globāla deficīta apstākļos. Tāpēc ir būtiski pirmkārt, ilgtermiņa līgumi (5–10 gadi) ar garantētu ikgadēju bāzes pasūtījumu un iestrādātu mehānismu apjoma straujai kāpināšanai krīzē. Tas ļautu uzņēmumiem savlaicīgi attīstīt nepieciešamo infrastruktūru, nodrošināt darbiniekus un veidot izejmateriālu rezerves, vienlaikus sniedzot iespēju noturēt Latvijā augsti kvalificētus inženierus un tehnologus. Bez valsts garantēta ilgtermiņa pasūtījuma šos speciālistus būs grūti noturēt, jo viņi var izvēlēties darbu ārvalstu aizsardzības koncernos.
Otrkārt, jādomā par risku dalīšanu. Ja valsts prasa turēt rezerves jaudas, pretī jābūt kompensācijai par dīkstāvi. Pretējā gadījumā biznesa loģika vienmēr uzvarēs pār valsts interesēm.
Treškārt, apjomu var audzēt caur konsolidāciju. Mums izcili padodas inovācijas un prototipu izstrāde, taču mēs joprojām "buksējam" ar masveida ražošanas jaudu kāpināšanu. Lai to mainītu mums jāpārstāj dalīt iepirkumi, bet aizsardzības un iekšlietu resoram būtu jāveic apvienoti viedo tehnoloģiju iepirkumi. Tad būs radīts pietiekams apjomu, lai ražotājam būtu ekonomisks pamatojums uzturēt lielas ražošanas līnijas tieši Latvijā. Tādā veidā būtu arī vienoti ekipējuma standarti visam drošības sektoram.
Visbeidzot, ir būtiskas regulāras mācības ar industriju. Ražošanas pārslēgšana 24/7 režīmā, civilās loģistikas integrācija apgādes ķēdēs. Katrs treniņš atklās desmitiem trūkumu, tieši tāpēc tas jādara tagad, nevis tad, kad tos atklās pretinieks.
Pašreizējos ģeopolitiskajos apstākļos, kad Krievija turpina savu uzsākto karu Ukrainā, vietējās industrijas attīstība ir kļuvusi par tiešu valsts un sabiedrības izdzīvošanas jautājumu. Piegādes ķēžu drošība maksā. Lētākais piedāvājums kara apstākļos var izrādīties visdārgākais. Latvijas Drošības un aizsardzības industrijas federācijas uzņēmumi ir gatavi uzņemties atbildību un investēt, taču akūti nepieciešama valsts kā uzticama un tālredzīga pasūtītāja partnerība. Stratēģija ar pareizajiem mērķiem mums ir, tagad tā jāpārvērš reālos darbos. 20 % līdz 2028. gadam nav tāla nākotne, tie ir nepilni divi gadi. Droša piegādes ķēde sākas Latvijā.
Autors ir Latvijas Drošības un aizsardzības industrijas federācijas Padomes priekšsēdētājs.
