Disidenta Gunāra Astras tiešums apsūdzēja ne tikai padomju melu sistēmu pirms 30 gadiem, bet izaicina arī mūsdienās pieņemtās puspatiesības
Gunārs Astra, 1983.gada 15.decembrī teikdams tiesājamā pēdējo vārdu, necentās iežēlināt tiesu vai lūgt piedošanu, cerot mīkstināt spriedumu. Astra neizvēlējās pazemības ceļu, nenodeva savus ideālus un līdz ar tiem savus domubiedrus. Viņa runa apliecināja cilvēcisko pašcieņu, lepnumu un sīkstu pārliecību par to, ka taisnīgums reiz uzvarēs netaisnību. Tā bija apsūdzības, nevis attaisnošanās runa.
Ko tādu spēj tikai neapšaubāmi drosmīgs cilvēks, kurš ne vien prata saglabāt savu iekšējo brīvību divu apcietinājumu laikā, bet arī atrada sevī spēku runāt bez «pašcenzūras». Astras «noziegums» bija gribēt dzīvot brīvā Latvijā, būt latvietim, runāt latviski un nepieļaut, ka latvieši izšķīst Padomju Savienības pilsoņu krievvalodīgajā putrā, kur visi, izņemot krievus, pāris paaudžu laikā aizmirst dzimto valodu. Viņš neizvēlējās plaši piekopto zemtekstu, starprindu un mēmās klusēšanas ceļu, viņš nevalkāja «četrus baltus kreklus», bet vienu. Iespējams, tas traucēja ne tikai režīma pakalpiņiem, bet arī daļai padomju varas pretinieku, kuru mazdūšību vērta vēl jo mokošāku. Arī tagad, mūsu «brīvrunāšanas laikā», viņa pēdējais vārds liek man justies neērti par tām reizēm, kad esmu klusējis, kaut pienācās runāt.
