Oļegs Umanskis. Publicitātes foto.
Nesen publicētā informācija liecina, ka patvertņu nodrošinājums Rīgā būtiski sliktāks nekā iepriekš ziņotais – ja iepriekš tika minēts, ka patvēruma iespējas galvaspilsētas patvertnēs esot nedaudz vairāk nekā 200 000 iedzīvotāju, tad šobrīd tiek uzsvērts, ka reālās iespējas ir daudz mazākas.
Latvijai ir vajadzīgs patvertņu tīkls, un par to šobrīd vairs nav lielu strīdu. Jautājums ir cits – cik kvalitatīvi, pārskatāmi un tehniski pamatoti spēsim šo tīklu izveidot. Pieejamie dati rāda, ka 407 valsts un pašvaldību objekti atbilst III kategorijas patvertnes vajadzībām, bet vēl 1278 atbilst daļēji. Savukārt 112.lv kartē un lietotnē “112 Latvija” iekļauto objektu kopējā ietilpība ir 532 863 cilvēki jeb ap 29 % Latvijas iedzīvotāju. Salīdzinājumam – Somijā patvertnēs ir vieta ap 4,8 miljoniem cilvēku jeb ap 85 % iedzīvotāju. Šī atšķirība parāda ne tikai mērogu, bet arī pieeju. Patvertne nav sakārtots pagrabs. Tā ir drošības infrastruktūra, kurā katra nepilnība var kļūt par risku.
112.lv un lietotnē “112 Latvija” redzamie objekti ir VUGD apzinātas patveršanās vietas. To pagrabstāvi vai pazemes stāvi atzīti par atbilstošiem vai daļēji atbilstošiem patvertnes vajadzībām. Taču atrašanās kartē vēl nenozīmē, ka objekts ir pilnībā pabeigts, aprīkots un pārbaudīts. Sabiedrībai šī atšķirība jāizskaidro tieši. “Atrodams kartē” nenozīmē “gatavs cilvēku uzņemšanai”. Ar kopējo vietu skaitu nepietiek, ja nav skaidrs, kāds ir katra objekta tehniskais stāvoklis, piekļuve, uzturēšanas kārtība un faktiskā gatavība krīzes brīdī.
Patvertne nav tikai telpa, kurā iespējams izvietot cilvēkus. Tai jāspēj nodrošināt arī droša uzturēšanās. Tas nozīmē ventilāciju, apkuri, elektroapgādi, ūdeni, sanitāros risinājumus, piekļūstamību, drošas konstrukcijas un skaidru uzturēšanas kārtību. Normatīvu prasības šajā gadījumā nav formalitāte. Tās nosaka temperatūru, platību uz cilvēku, telpas augstumu, autonomu darbību un spēju noteiktu laiku nodrošināt cilvēku uzturēšanos. Ja runājam par 12, 24 vai 72 stundām, runājam par konkrētiem apstākļiem, kuros cilvēkiem jāspēj elpot, saņemt informāciju, izmantot sanitāros mezglus un palikt drošībā arī tad, ja ārējā infrastruktūra nedarbojas.
Esošu ēku pielāgošana ir vajadzīga, taču tā ir sarežģītāka nekā patvertnes paredzēšana projektā no pirmās dienas. Sākotnēji bieži šķiet lētāk izmantot jau esošu pagrabu vai pazemes telpu. Taču pirmais jautājums nav par cenu. Pirmais jautājums ir, vai konkrēto ēku vispār var pielāgot patvertnes prasībām. Mūsu pieredze ar vairākiem projektiem šo problēmu parāda ļoti skaidri. Projektēšana un pārbūve šādos gadījumos nozīmē kompromisu meklēšanu starp telpu plānojumu, ieejām, konstrukcijām, inženiertīkliem, piekļūstamību, budžetu un termiņiem. Esošā ēkā ideāls risinājums ir reti. Katrs kompromiss nozīmē papildu riskus.
Publiskajā sektorā parādās arvien vairāk iepirkumu par pagrabstāvu pielāgošanu patvertņu vajadzībām. Tas ir labāk nekā nedarīt neko. Šie projekti palīdz sabiedrībai saprast, kas ir patvertne, kad to izmanto un kāpēc šādi objekti jāplāno jau tagad. Tomēr ierobežoti budžeti un īsi termiņi rada risku, ka rezultāts būs nevis pilnvērtīga patvertne, bet sakopts pagrabs ar zīmi pie durvīm. Būvniecībā šāda pieeja vienmēr ir bīstama, bet patvertņu gadījumā risks ir vēl lielāks, jo runa ir par cilvēku dzīvībām. Konstrukciju drošību parasti saprot visi. Taču patvertnē tikpat svarīga ir ventilācija, apkure, elektroapgāde un pārējie inženiertīkli. Ja viena sistēma ir nepareizi projektēta vai izbūvēta, visa patvertne var nestrādāt.
Lielākais risks šobrīd nav pats patvertņu veidošanas process, bet neskaidrs gatavības statuss. “Daļēji atbilst” ir pārāk plaša kategorija, lai cilvēks no tās saprastu reālo drošības līmeni. Vienā objektā tas var nozīmēt norādes, apgaismojumu un uzkopšanu. Citā – ventilācijas izbūvi, avārijas izeju sakārtošanu, ieejas mezglu pārbūvi, hidroizolāciju vai konstrukciju pastiprināšanu. Tāpēc ar vienu kopējo ietilpības skaitli nepietiek. Tas neparāda izvietojumu, sasniedzamību, tehnisko gatavību, uzturēšanas kārtību un to, vai konkrētais objekts ir pārbaudīts kā pilnībā gatava patvertne. Latvijai vajadzīga skaidra kategorija: pabeigta, aprīkota, pārbaudīta un gatava.
Publiskais sektors var sākt patvertņu tīkla veidošanu, bet viens pats pietiekamu pārklājumu nenodrošinās. Lielāka uzmanība jāpievērš privātajam sektoram – attīstītājiem, tirdzniecības centriem, lielām ražotnēm, loģistikas centriem un industriālajiem parkiem. Šajos objektos ikdienā uzturas vai strādā daudz cilvēku. Paļauties tikai uz privātu iniciatīvu būtu naivi. Bez skaidrām prasībām vai motivācijas attīstītāji reti uzņemsies papildu izmaksas. Ja no 2027. gada daļā jaunbūvju patvertnes būs obligātas, esošajām privātajām ēkām vajadzīgi arī stimuli – nodokļu atlaides, līdzfinansējums un saprotamas programmas. Īpašniekiem jāzina, kas patvertnē jāiekļauj, kāpēc tas vajadzīgs un kā to izdarīt pareizi.
Arhitektūras biroja “SEP” pieredze būvniecības projektos rāda, ka drošs rezultāts sākas nevis būvlaukumā, bet projektēšanā. Jo vēlāk tiek meklēti tehniskie risinājumi, jo vairāk pieaug izmaksas, kavējumi un kompromisu skaits. Tas attiecas arī uz patvertnēm. Ja telpas pielāgošanu sāk ar domu “gan jau pietiks”, rezultāts būs nejaušs. Ja patvertne jau sākotnēji ir daļa no projektēšanas uzdevuma, ir iespējams savlaicīgi paredzēt konstrukcijas, ieejas, inženiertīklus, evakuācijas risinājumus un uzturēšanas prasības.
Somijas piemērs rāda, ka plašs patvertņu pārklājums neveidojas ar kampaņām. Tas rodas tad, ja patvertnes kļūst par būvniecības un īpašumu pārvaldības daļu. Somijā patvertnes lielākos daudzdzīvokļu projektos un citās ēkās ir obligāta prasība jau desmitiem gadu. Latvija ir sākusi svarīgu darbu: apzināti objekti, virzīts regulējums, parādās iepirkumi un finansējuma instrumenti. Taču nākamais solis nedrīkst būt tikai jauni punkti kartē. Uzmanība jāpārceļ no objektu skaita uz to faktisko gatavību.
Sakārtots pagrabs var būt sākums, bet ar to nepietiek. Par patvertni tas kļūst tikai tad, kad spēj aizsargāt cilvēkus. Tas nozīmē kvalitatīvu projektēšanu, pārdomātu pārbūvi, skaidru uzturēšanu un regulāras pārbaudes. Patvertņu tīklu nevar uzbūvēt pēdējā brīdī. To var izveidot tikai tad, ja drošība kļūst par daļu no būvniecības plānošanas, nevis pielabojumu krīzes priekšvakarā.
Autors ir arhitektūras biroja SEP komercdirektors.
