Liene Brizga-Kalniņa.
Pērkot ēdienu, mēs vienmēr dodam kādam darbu. Vai aizdomājamies - kam?
Manā personiskajā vēsturē ir viens produkts, kas simbolizē pāreju no padomju valsts uz tirgus ekonomiku. Tas ir šokolādes batoniņš Snickers - viens no pirmajiem importa produktiem, ko brīvi varēja nopirkt mazpilsētas vidū spontāni izaugušajā tirdziņā, kur uz koka galdiem rindojās apelsīnu sulas pakas un vācu jogurtiņi plastmasas kārbiņās. Tagad saprotu, ka šis neveselīgais, bet brīvības garšas pildītais saldums iezīmēja arī pāreju uz citu pārtikas sistēmu un ievadīja Latvijas sabiedrības medusmēnesi ar pārtiku, kuru var nopirkt, cik un kad vien vēlas, un glabāt ilgi.
Pārtikas izvēle ikdienā ir šķietami bezgalīga - pāri ģeogrāfiskajām un sezonu robežām. Esam piedzīvojuši dažādas attiecību stadijas ar pārtiku - aizraušanos ar lielveikaliem, mājās gatavošanas paražas atgriešanos, interesi par eksotiskiem produktiem, pievēršanos tradicionālām ēdamvielām, restorānu kultūras attīstību, ēdienu blogu rašanos, strīdus starp dažādu uztura pieeju atbalstītājiem, uztura speciālistu statusa un viedokļa vērtības uzplaukumu. Bet kā ir ar pārtikas pratību?
