Diāna Novicka. Publicitātes attēls.
Izstādes atklāšanas vakars Rīgā. Galerijas telpa ir pilna, glāzēs dzirkst dzērieni, cilvēki nesteidzīgi pārvietojas no viena mākslas darba pie otra. Izskan komplimenti, sociālajos medijos parādās fotogrāfijas līdz vakars ir beidzies. Apmeklētāji dodas mājās. Mākslinieks paliek. Pēc dažām dienām būs jānovāc darbi, jāsamaksā par materiāliem, transportu, telpu īri. Nākamajā rītā viņš dosies uz savu “īsto ikdienas darbu”, lai vispār varētu atļauties radīt mākslu arī turpmāk. Tā nav reta situācija. Tā ir norma.
Nereti tiek runāts, cik bagāta un talantīga ir Latvijas mākslas vide. Mūsu mākslinieki piedalās starptautiskās izstādēs, iegūst balvas un veido laikmetīgu, intelektuāli spēcīgu kultūras telpu. Taču aiz šīs redzamās puses slēpjas neērta realitāte, proti, lielākā daļa vizuālās mākslas profesionāļu dzīvo pastāvīgā finansiālā nedrošībā.
Latvijā joprojām valda priekšstats, ka “par kultūru maksā valsts”. Protams, Valsts kultūrkapitāla fonds un pašvaldību programmas ir būtisks atbalsts. Taču grantus saņem tikai daļa, un konkurence ir milzīga. Rezultātā sistēma lielā mērā balstās uz entuziasmu un pašuzupurēšanos. Paradokss ir acīmredzams – mēs lepojamies ar savu kultūras dzīvi, bet tās radītāji nereti strādā gandrīz bez atlīdzības.
Manuprāt, viena no lielākajām problēmām mākslas vidē ir tā, ka starp skatītāju un mākslinieku nepastāv tiešas atbalsta kultūras. Izstādes bieži ir bez maksas, un vienīgais tradicionālais finansiālais iesaistes veids ir mākslas darba iegāde, kas lielai daļai cilvēku šķiet pārāk dārgs un nepieejams solis. Taču starp “es vienkārši paskatījos” un “es nopirku mākslas darbu par vairākiem tūkstošiem eiro” ir liels attālums. Tieši tur pasaulē pēdējos gados ir attīstījies mikro-mecenātisms.
Digitālajā laikmetā cilvēki jau sen ir pieraduši atbalstīt saturu nelielās summās. Mēs abonējam Spotify un Netflix, pērkam biļetes koncertiem, maksājam par raidierakstiem un atbalstām satura veidotājus Patreon platformā. Kāpēc gan, lai tas nebūtu iespējams arī vizuālajā mākslā? Pasaulē šādi risinājumi darbojas. Piemēram, Nīderlandē un Beļģijā pie publiskās mākslas objektiem izvietoti QR kodi, kas ļauj garāmgājējiem ar vienu klikšķi atbalstīt autoru. Lielbritānijā Visual Artists Association sadarbojas ar platformu, kas nodrošina māksliniekiem digitālus mikro ziedojumu rīku izstāžu laikā. Ideja ir vienkārša – ja mākslas darbs tevi aizkustinājis, tu vari pateikt “paldies” ne tikai vārdos, bet arī ar dažiem eiro.
Mikro ziedojumu kultūru vajadzētu attīstīt arī Latvijā. Piemēram, FOLLOW.ART mākslinieku kartes profilā ir iespēja aktivizēt rīku Support My Practice un saņemt tiešu atbalstu no skatītājiem. Izstādēs blakus darbiem tiek izvietoti QR kodi, un apmeklētājs dažu sekunžu laikā var nosūtīt 5, 10 vai 20 eiro – tikpat vienkārši, cik samaksāt par tasi kafijas. Pieredze rāda, ka cilvēki tiešām izmanto šo iespēju. Izstādēs mākslinieki vienā vakarā ir saņēmuši vairākus simtus eiro lielus tiešus atbalstus no apmeklētājiem. Tās, protams, nav milzīgas summas taču tās nozīme nav tikai finansiāla. Tas ir signāls māksliniekam, ka viņa darbs ir vērtīgs ne tikai emocionāli, bet arī praktiski.
Māksliniece Keita Melle šo pieredzi raksturoja ļoti precīzi: “Kad saņēmu bankas paziņojumu, ka kāds man ir sniedzis mazu naudas impulsu, es jutos iedvesmota.” Savukārt māksliniece Polina Smirnova uzsver, ka šāds modelis mazina atkarību no dažiem kolekcionāriem vai institūcijām un dod lielāku lomu pašai auditorijai. Tieši tas ir būtiskākais. Mikro-mecenātisms nav labdarība. Tas ir jauns kultūras attiecību modelis, kurā skatītājs kļūst par aktīvu kultūras ekosistēmas dalībnieku, nevis tikai patērētāju.
Latvijā tas ir īpaši svarīgi, jo mums netrūkst cilvēku, kuri apmeklē izstādes un interesējas par mākslu. Trūkst tikai ieraduma atbalstīt. Mēs bez vilcināšanās maksājam par ārvalstu straumēšanas platformām, bet bieži neaizdomājamies, ka arī vietējam māksliniekam ir jāmaksā īre, jāiegādājas materiāli un jāatrod laiks radīšanai. Ja mēs vēlamies ilgtspējīgu kultūras vidi, aplausi vien vairs nav pietiekami.
Protams, mikro-mecenātisms neatrisinās visas nozares problēmas. Valsts atbalsts joprojām ir nepieciešams, tāpat kā galeriju, institūciju un kolekcionāru iesaiste. Taču tas var kļūt par nozīmīgu papildinājumu, par kultūras ieradumu, kas stiprina mākslinieku neatkarību un sabiedrības līdzdalību. Varbūt nākamreiz, aizejot uz izstādi, ir vērts sev pajautāt, ja šis darbs mani patiešām uzrunāja, vai es varu atļauties atstāt 5 vai 10 eiro tā autoram? Jo kultūra nepastāv pati no sevis. To rada cilvēki.
Autore ir centra FOLLOW.ART izpilddirektore.
