Ilustratīvs attēls no pixabay.com
Cilvēkiem ir tendence pievērst nepiedodami maz uzmanības lietām, ko uztveram par pašsaprotamām. Reti kad ikdienā piedomājam pie tā, kā ejam, elpojam, kā tveram pasauli ar acīm. Un - kā un ko runājam. Cik savādi - mācām saviem mazuļiem pareizi izteikt vārdus. Vēlāk, skolās, mācām bērniem gramatiku. Teikumu uzbūvi. Taču nemācām pašu svarīgāko - nemācām sarunāties un izteikt savu viedokli. Pamatotu. Argumentētu. Saprotamu un empātisku.
Domāju, katram no mums ir kāds draugs vai paziņa, kas mēdz rakstīt gari un daudz dažādos īso ziņu kanālos, bet brīdī, kad satiec viņu dzīvē vai sazvani - apklust. “Ai,” viņš vai viņa saka, “nav vērts par to runāt. Nezinu, man nav ko teikt.” Paiet kāds laika sprīdis, un atkal iemirgojas telefona ekrāns no tikko saņemtās rakstītās ziņas.
