Lauris Lizbovskis. Publicitātes foto.
Tuvredzīga veselības politika, kas balstīta tikai uz īstermiņa cenrāžu kritērijiem, ilgtermiņā izmaksā dārgi – gan cilvēciski, gan ekonomiski. Slimi, nedroši un vīlušies pacienti nav sabiedrības resurss. Viņi ir signāls, ka sistēma nestrādā un ka zaudētājos ir arī ekonomika, kas uztur valsti.
Darbojoties 14. Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas Sabiedrības veselības apakškomisijā, sekoju oficiālajai sarakstei starp pacientu un ārstu organizācijām un valsts pārvaldi, kur vēlētos, lai ierēdņi vairāk iedziļinās pacientu realitātē un vajadzībās. Vairums pacientu un ārstu organizāciju rosina grozīt Ministru kabineta noteikumus Nr. 899 “Ambulatorajai ārstēšanai paredzēto zāļu un medicīnisko ierīču iegādes izdevumu kompensācijas kārtība”, ieviešot jaunu punktu, kas ļautu pacientiem izvēlēties sev piemērotākas kompensējamās zāles, piemaksājot cenu starpību, ja tās ir dārgākas par lētāko variantu. Tātad paredzamais valsts budžeta maksājums paliek nemainīgs savā būtībā.
Latvijas veselības aprūpes sistēmas uzdevums ir kalpot cilvēkiem. Taču pēdējos gados arvien biežāk rodas sajūta, ka pacientu vajadzības tiek pakārtotas tabulām, iepirkumiem un budžeta ailēm. Īpaši skarbi to izjūt hroniski un smagi slimi cilvēki, kuri ir spiesti regulāri mainīt sev nozīmētās zāles tikai tāpēc, ka sistēma pieprasa izvēlēties lētāko variantu.
Šāda pieeja nav nedz cilvēcīga, nedz medicīniski pamatota. Organisms nav kalkulators, kuru var nepārtraukti “pārprogrammēt”. Daudzi pacienti gadiem ilgi ir pielāgojušies konkrētām zālēm, un katra maiņa nozīmē risku – blaknes, pasliktinātu pašsajūtu, ārstēšanas pārtraukšanu. Reto slimību pacientiem šis risks bieži vien ir dzīvībai bīstams.
Pacientu un ārstu organizāciju priekšlikums ļaut cilvēkiem izvēlēties sev piemērotākas kompensējamās zāles, sedzot cenu starpību no saviem līdzekļiem, ir saprātīgs un atbildīgs risinājums. Tas neprasa papildu finansējumu no valsts budžeta. Tas neprasa sistēmas sagraušanu. Tas prasa tikai vienu – cieņu pret pacientu.
Tomēr Veselības ministrija šo iniciatīvu līdz šim uztver ar aizdomām un piesardzību, aizbildinoties ar konkurenci un ietaupījumiem. Taču rodas jautājums – kam īsti ministrija strādā? Budžeta ailēm vai cilvēkiem? Sistēma, kurā pacients ir spiests samierināties ar sev nepiemērotām zālēm, nav uzskatāma par veiksmīgu reformu.
Latvijas veselības aprūpes sistēmas mērķis ir nodrošināt pacientiem ne tikai finansiāli pieejamu, bet arī efektīvu un drošu ārstēšanu. Taču pašreizējā kompensējamo zāļu sistēma arvien biežāk nostāda pacientus situācijā, kurā cenrāži tiek izvirzīti augstāk par ārstēšanas kvalitāti un nepārtrauktību.
Svarīgi uzsvērt, ka runa nav par atteikšanos no konkurences vai cenu kontroles. Tieši pretēji – piedāvātais modelis saglabā lētāko zāļu principu kā pamatu, vienlaikus ļaujot elastīgi reaģēt uz gadījumiem, kad pacientam medicīniski nepieciešamas konkrētas zāles. Piedāvātais modelis veicina plašāku konkurenci vairākos kvalitātes parametros, nevis degradē to līdz birokrātiski izšķirošam cenrādim.
Valstij ir pienākums nodrošināt reālu piekļuvi veselības aprūpei, nevis tikai formālu pakalpojumu pieejamību. Sistēma, kas piespiež pacientu izvēlēties starp veselību un finansiālām iespējām, šo pienākumu neizpilda. Veselības politika nedrīkst balstīties tikai uz cenrāžiem. Tā ir ieguldījums cilvēku dzīvēs, darba spējās un sabiedrības uzticībā valstij. Atbalstot pacientu organizāciju iniciatīvu, politiķi apliecinātu, ka Latvijas veselības sistēmas centrā patiesi ir cilvēks, nevis tikai skaitļi budžeta tabulās.
Veselības aprūpē nepastāv “vidējais pacients”, un viņi ir konkrēti cilvēki ar konkrētām vajadzībām. Sarakste liecina, ka Veselības ministrija tomēr paudusi gatavību kompromisiem, bet Latvijas Reto slimību alianse un citas pacientu un ārstu organizācijas aicina politiķus uz dialogu un konstruktīvu sadarbību, nevis formālu atbildēšanu uz vēstulēm. Nepieciešams pilnveidot E-veselības sistēmu, iesaistīt ārstus un farmaceitus, kā arī radīt mehānismus, kas ļautu droši un caurspīdīgi īstenot pacientu izvēles principu.
Ir pienācis laiks ierēdņiem ieklausīties tajos, kuru vārdā viņi it kā strādā. Jo veselības sistēmas centrā jābūt cilvēkam, nevis lētākajai rindai iepirkumā.
Autors ir 14. Saeimas deputāts (AS).
