Ilustratīvs attēls no Pixabay.com
Pagājuši vairāk nekā astoņi mēneši, kopš politiķi Latvijā bīda un stumda banku jautājumu dažādos virzienos. Biežā atsaukšanās uz piedzīvoto finanšu krīzi rosina domāt, ka motivācija ir ļoti emocionāla – tā tiek izmantota kā iegansts, lai tagad, 2023. gadā, varētu attaisnot centienus iejaukties brīvā tirgus ekonomikā vai nākt klajā ar pēkšņām nodokļu iniciatīvām. Šis viss rosināja uz mazliet filozofiskākām pārdomām par banku, sabiedrības un ekonomikas dzīves ciklu. Tāpēc kā literatūras cienītājs šajā rakstā palūkošos uz banku nozari toreiz (finanšu krīzē) un tagad (augsto procentlikmju laikā) – caur nozieguma un soda prizmu.
Spēcīgai vidusslāņa veidošanai bankas ir mūsu vienīgais draugs
“Ļaunā baņķiera” tēls nav nekāds jaunums ne Latvijā, ne pasaulē. Diskusija par ētiski pieņemamu aizdevuma likmi bija pazīstama jau senajā Babilonijā, Šekspīrs šo mūžīgo tēmu ir ietērpis lugā Venēcijas tirgotājs, bet mūsdienu Latvijā šī niša atvēlēta “zviedru bankām”, ar to saprotot visas lielākās finanšu iestādes. Pirms četriem tūkstošiem gadu senajā Babilonijā atļautā aizdevumu procentu likme bija 33,3%. Vēlāk, pirms 2500 gadiem, likme nostabilizējās pie 20%. Tika uzskatīts, ka aizdošana virs 20% ir uzurpēšanās, bet zem – palīdzība cilvēkiem. Ar to es gribu teikt, ka saruna par banku lomu un balansu ir bijusi mūžīga un vienmēr risinājums ir bijis nevis teikt, ka bankas ir ļaunas, bet runāt par nosacījumiem, kas ir pieņemami konkrētajā sabiedrībā.
