Žurnāls Domuzīme, 2026, nr. 4
No teju neierobežotām iespējām līdz grūti aptveramai bīstamībai — apmēram šādā amplitūdā jādomā par mākslīgo intelektu (MI) kā likumsakarīgu cilvēces attīstības rīku, racionalitātes turpinājumu un — savā ziņā — vainagojumu. Tas nav sācies ne apgaismības laikmetā, ne Sokrata domāšanas pavērsienā uz cilvēka pašizpēti. Tas ir iekodēts jau pirmajā izvēlē, kas notikusi Ēdenes dārzā. Šī izvēle nav vienreizējs notikums, bet tā atkārtojas, mūžīgi atgriežas, kā teiktu Nīče. Cilvēks saceļas pret savu Radītāju — neizbēgami un arī neveiksmīgi, kā varam lasīt, piemēram, Vecās Derības stāstā par Bābeles torņa celšanu. Taču sakāve neko neiemāca, tā ir pat vilinoša.
Mēs varam iztēloties, cik torņu ir celts, cik sagruvis, bet šķiet, ka MI ir tieši tāds projekts, kurš tiecas uz debesīm — ieņemt dieviem paredzēto vietu. Pārcilvēka, uzlabota cilvēka projekts. Lai gan trūkst neapšaubāmu pierādījumu par civilizāciju cikliskumu — uzplaukumu un bojāeju —, pārdomas raisa fakts, ka būtiskākās cilvēkam nepieciešamās zināšanas visās kultūrās jau ir bijušas, nevis uzkrātas pamazām, proti, progresējušas. Tas atklājas gan senajos sakrālajos tekstos, gan valodā.
