Jānis Liepiņš. Publicitātes foto.
Kā šī gada Ziemas olimpisko spēļu, tā pēdējo gadu laikā Latvijas sporta nozares sniegums raisa gan lepnuma un patriotisma pilnas sajūtas, gan jautājumus attiecībā uz sporta lomu iedzīvotāju ikdienā, politiskās sarunās un esošajos valsts tiesību aktos. Jāatzīst, ka mūsu sportistu sniegumi apsteidz valsts spēju radīt uz attīstību un inovācijām vērstu regulatīvo vidi, taču esam uzsākuši ceļu pareizajā virzienā.
Nu pat Ministru kabinets apstiprināja un savu izskatīšanas kārtību Saeimā gaida jaunais Sporta likums, ko sagatavoja Izglītības un zinātnes ministrija, apkopojot arī nozares sniegtos atzinumus likumprojekta izstrādes laikā. Ar jauno likumu valdība apņemas uzlabot sporta organizatorisko struktūru, lai jomas attīstība būtu dinamiskāka un mazināt pārvaldības izaicinājumus. Un tik tiešām – jaunais likums aizvietos 20 gadus senu likumu, kas laika gaitā kļuva par ielāpu novecojošai sistēmai. Apstiprināto regulējumu varētu uzteikt par skaidrākiem spēles noteikumiem, sarežģītu pārvaldības struktūru izskaušanu, un tas liek valstij lēmumus balstīt uz patiesiem datiem par sportistu skaitu un bāžu noslodzi. Taču rodas bažas, domājot par to, kurš par to atbildēs un kurš to uzturēs?
Vai ambiciozi mērķi netiks aprakti zem neapmaksātiem sporta bāžu rēķiniem?
Līdz ar jauno Sporta likumu nozare ir pārejas posmā, kurā mainās pašvaldību sadarbības modelis ar Latvijas Olimpisko komiteju, kurai iepriekš bija valsts deleģējums dalīt valsts budžetu nozarei, pārejot uz valsts tiešā atbalsta un pašvaldības atbildības modeli. Taču ja turpmākajos soļos netiek ņemtas vērā pašvaldību un nozares vajadzības, pašvaldības var kļūt par lielākajām zaudētājām.
Jaunais likums uzliek pašvaldībām diezgan skaidrus, taču resursu ietilpīgus pienākumus, tostarp līdzfinansēt kvalitātes kritērijiem atbilstošu sporta skolu audzēkņus, piešķirt finansējumu kapitālsabiedrībām un nodrošināt tās ar nepieciešamo aprīkojumu, līdzfinansēt sporta sacensības, būvēt, uzturēt un attīstīt pašvaldību sporta bāzes u.c. Taču šobrīd netiek risināts jautājums par finansējuma piešķiršanu šo pienākumu izpildei.
Kamēr līdzekļu piesaiste jaunas infrastruktūras izbūvei būtu iespēja pateicoties Eiropas Savienības investīcijām, bez uzmanības paliek uzturēšanas vajadzības. Diemžēl reģionālās sporta bāzes noveco, zaudē sertifikāciju un nespēj pilnvērtīgi nodrošināt mūsdienām atbilstošus pakalpojumus.
Izglītības un zinātnes ministrija jaunā likuma ietvarā paredz veidot Valsts sporta fondu kā IZM padotībā esošo mehānismu. Tā normatīvie akti vēl tiks izstrādāti, taču jau šobrīd ir paredzēts, ka fonds tiešā veidā finansēs tikai sporta pasākumu īstenošanu un personāla profesionālo pilnveidi. Uz fonda līdzekļiem varēs pretendēt tikai sporta organizācijas, sporta darbinieki un sporta pasākumu organizatori, bet ne pašvaldības sporta bāžu uzturēšanas mērķim.
Sporta bāžu uzturēšana patiesi ir pašvaldības autonomā funkcija, ko tām jāfinansē no pašu budžeta, taču sporta bāzes ir pamats un bāze sportistu attīstībai. Vai tās nav pelnījušas papildu piešprici? Šobrīd uz valsts līdzfinansējumu var cerēt tikai valstiski nozīmīgās sporta bāzes, kas ir salīdzinoši ļoti niecīgs apjoms. Te arī slēpjas paradokss – kā lai bāzes nopelna valstiski nozīmīga objekta statusu, ja tās nav iespējams attīstīt?
Latvijas Pašvaldību savienība regulāri norāda uz nepieciešamību pēc valsts mērķdotācijas sporta infrastruktūras uzturēšanai, īpaši energoietilpīgajām bāzēm (baseiniem, ledus hallēm). Savulaik arī Valsts kontrole (VK)* konstatēja, ka valsts atbalsts sportam nav ilgtspējīgs, jo tiek finansētas “sienas”, bet ne procesi. VK arī norādīja, ka bez skaidra uzturēšanas izmaksu segšanas plāna jaunuzbūvētā infrastruktūra kļūst par finanšu slogu, kas apdraud pašvaldību budžetu stabilitāti. Šis VK uzdotais mājasdarbs diemžēl izpildīts netika.
Taču šobrīd, likuma izskatīšanas brīdī un laikā, kamēr valdība strādās pie izrietošiem noteikumiem, ir izcils brīdis sakārtot neizpildītos mājasdarbus, tostarp parūpēties par uzturēšanas izdevumiem, nosakot tos kā kopīgu valsts un pašvaldības atbildību. Infrastruktūra bez uzturēšanas ir tikai tukšas sienas, bet ar valsts un pašvaldību kopīgu rūpi tās kļūst par mājvietu mūsu tautas veselībai, gribasspēkam un neizsīkstošam cīņas garam.
Pastāvēs tas, kas mainīsies, un gribētos, ka sports Latvijā ne tikai pastāv, bet kļūst par ikviena Latvijas iedzīvotāja būtisku ikdienas sastāvdaļu un lepnuma avotu.
*Valsts kontroles ziņojums "Vai valsts atbalsts sportam ir mērķtiecīgs un efektīvs?", 2017
Autors ir Latvijas Olimpiskās komitejas viceprezidents, Latvijas Modernās pieccīņas federācijas prezidents.
