Nils S. Konstantinovs. Foto - Evija Trifanova, LETA
Laikā, kad tik daudz emociju un spraigas cīņas uz ledus, sāncensības gars pēkšņi pārņēmis arī gluži negaidīti saformējušos komandu - Latvijas psihiatrus. Lai arī patīkamāk noteikti būtu svinēt Latvijas svarīgāko uzvaru, taču diemžēl nāksies brīdi uzkavēties arī šajā publiskās diskusijas laukumā, īsi atvairot izdarītos metienus pa maniem vārtiem. Tie sākās tieši pēc tam, kad līdz ar vairāk nekā 150 speciālistiem bijām izveidojuši jaunu, pusaudžu mentālajai veselībai veltītu neatkarīgu asociāciju - internetā parādījās citu, iepriekšējo nozares asociāciju it kā parakstīts ķengu raksts par manu personību un profesionālo ekspertīzi[1]. Saku “it kā”, jo viedokļraksts ir anonīms - neviens kolēģis vai psihiatrs pats savu vārdu zem asociāciju paraksta nav palicis, un, kad sazinājos ar pāris šo asociāciju biedriem, tad daži nekā par šādu rakstu nezināja, bet citiem par to vadītāja bija painformējusi jau pēc publicēšanas. Tāpat arī nekad iepriekš neviens no šo apvienību pārstāvjiem vai ārstiem man nav minējis nekādas savas bažas un vispār gadu gaitā nekad nav sazinājušies, komentējuši vai iebilduši pret kādu manu viedokli vai pausto pētniecības atziņu. Te pēkšņi, kā no zila gaisa, dzimusi tik koordinēta trieciena reakcija. Šāds pēkšņums pārsteidzis ne tikai mani, bet arī daudzus kolēģus - lai arī psihiskās veselības nozare ir diezgan toksiska, tajā daudz iekšēju šķelšanos, aizvainojumu, nedrošības un intrigu, tomēr šādi noniecinoši un publiski uzbrukumi grupā vienam konkrētam speciālistam nav bijusi bieža parādība.
