Ilustratīvs foto: pixabay.com
Darbs izglītībā, tāpat kā citās nozarēs, šobrīd nozīmē strādāt augstas nenoteiktības apstākļos. Tomēr pandēmija parādīja, ka izglītības ir salīdzinoši adaptīva un visai ātri spēja pielāgoties negaidītajai situācijai.
Salīdzinot ar citām nozarēm, līdz pandēmijai izglītības jomā tehnoloģiju apguve un iespēju izmantošana notika daudz gausāk un ierobežotāk. Tā nav salīdzināma ar, piemēram, finanšu, medicīnas vai lauksaimniecības nozaru tehnoloģiju iespēju apgūšanas tempiem. Un tieši kovida laiks visiem izglītības jomā strādājošajiem iedeva milzīgu digitālās pratības apdeitu.
Nevis atgriezties, bet iegūt jaunu kvalitāti
Šobrīd redzam centienus visiem spēkiem atgriezties tajā kārtībā, kādā dzīvojām, mācījām un mācījāmies iepriekš. Nenoliedzami, “vecajam labajam” modelim ir virkne priekšrocību, piemēram, savstarpējās socializācijas un kopīgās mācīšanās iespēja. Taču jautājums ir – vai un ko varam likt lietā no gūtās pieredzes. Nevis, lai atgrieztos tajā, kā bija pa vecam, bet mācītu un mācītos jaunā kvalitātē.
