Cilvēks dzīvo skaisti, ja ir nokratījis nastu, bet neatkratās no atbildības
Identitāte ir mūsu iekšējais dzīvsudrabs, kas pulsē starp pagātni un nākotni, pārvietojas telpā un rada. Identitāti veido trīs elementi - izcelsme, nodoms un pārvērtēšana -, kas saistīti ar trim cilvēka spēkiem: atmiņu, gribu un prātu. Ja atmiņa nostiprina izcelsmi, griba piepilda nodomu un prāts pārvērtē dzīvi, varam runāt par stipru identitāti. Taču - vai vērtīgas ir tikai stipras identitātes? Identitāte var būt arī vāja. Kā mazs un kustīgs piliens cilvēkā tā iedvesmo politiku, ekonomiku un personisko dzīvi, vairo pašapziņu. Domājot par identitāti, mēs vienmēr atrodamies ceļā no sevis uz nāciju un atpakaļ.
Visvieglāk saprast sevi caur izcelsmi: «Esmu dzimis un audzis tais purvos pie Baltijas jūras, pie pelēkiem cinka viļņiem, kas vienmēr pa divi turas,» pareizām vai nepareizām asinīm dzīslās, ģimeni, vecākiem un vēl tālākiem senčiem, bērnības māju, stāstiem par apkaimi un valsti ar tās leģendām. Atmiņa ir iedzimts identitātes talants, kas uzpludina pagātnes avotus, literatūra pārvērš tos kultūras zīmēs, bet ideoloģija nostiprina kanonos. Ir vajadzīgs atmiņas darbs, lai no vēstures izveidotu identitāti, bet vēl vairāk ir vajadzīga brīvība.
