Zigurds Līkums. Publicitātes foto.
Valstij jāstiprina sava digitālā kompetence, lai gudrāk izmantotu budžeta līdzekļus, mazinātu birokrātiju, uzlabotu publiskos pakalpojumus un veicinātu inovācijas.
Šā gada aprīlī žurnālā Ir rakstīju, ka Latvijai ir jāveido savs digitālās valsts kodols. Valstij jāspēj pašai vadīt savu digitālo attīstību, nevis pārmērīgi paļauties uz ārējiem tehnoloģiju piegādātājiem. Tagad šis jautājums ir nonācis valdības darba kārtībā. Ministru kabinets 29. septembrī atbalstīja informācijas un komunikācijas tehnoloģiju (IKT) kompetenču konsolidācijas virzienu un uzdeva sagatavot pārresoru digitālās attīstības un IKT sagādes atbalsta centra darbības modeli. Manuprāt, tas ir solis pareizajā virzienā, taču mani uztrauc, vai atkal pārāk daudz nerunājam par iestāžu pārkārtošanu un pārāk maz par to, ko šī reforma dos cilvēkiem. Ja mērķis būs tikai pārņemt IT funkcijas un centralizēt iepirkumus, mēs riskējam palaist garām daudz lielāku iespēju. Proti, mainīt valsts spēju veidot vienkāršākus un kvalitatīvākus pakalpojumus.
Līdz 2027. gada 31. janvārim jāsagatavo jaunā centra darbības un finansēšanas modeļa priekšlikums, par pamatu izmantojot Valsts digitālās attīstības aģentūru. Jāatzīst, ka valdība jau ir spērusi arī citus nozīmīgus soļus. Septembrī pieņemtie noteikumi paredz stingrāku IKT ieguldījumu izvērtēšanu, esošo risinājumu atkārtotu izmantošanu un pārresoru uzraudzību. Tas ir apsveicami, taču tagad svarīgākais būs panākt, lai šie principi darbotos praksē. Vai valstij pietiks kompetences un kapacitātes ne tikai izvērtēt tehnoloģiskos risinājumus, bet arī izaicināt pašu nepieciešamību pēc jauniem ieguldījumiem? Un vai jaunais centrs spēs palīdzēt ministrijām kopīgi pārveidot pakalpojumus, nevis tikai saskaņot to informācijas sistēmas? Manuprāt, tieši šeit jāmeklē reformas lielākā pievienotā vērtība.
Es neuzskatu, ka vienai iestādei būtu jāpārņem visas ministriju IT funkcijas. Nozarēm jāsaglabā atbildība par saviem pakalpojumiem, bet kādam ir jāspēj pieņemt lēmumus arī visas valsts interesēs. Iepriekš esmu iestājies par digitalizācijas ministrijas ideju, tomēr ministrijas izveide nav pašmērķis. Svarīgākais ir spēcīgs mandāts, politiskais atbalsts un atbildība par rezultātu. Pretējā gadījumā pārkārtosim organizācijas shēmu, bet ne pašu pārvaldību. Vienlaikus pārmaiņas nedrīkst nozīmēt, ka nozaru iestādēm pazūd atbildība par pakalpojumu kvalitāti. Centralizēta kompetence ir vajadzīga, lai tām palīdzētu un prasītu rezultātu, nevis lai visu izlemtu to vietā.
Tikpat svarīgi ir gudrāk izmantot tehnoloģijām paredzēto naudu. Finanšu ministrija 11. septembrī ziņoja, ka IKT iepirkumu moratorija izvērtēšanas rezultātā līdz 4. septembrim novērsti valsts budžeta izdevumi 21,2 miljonu eiro apmērā. Daļa pieteikumu pēc papildu informācijas pieprasīšanas tika atsaukti, atlikti vai apturēti. Lai gan daļa šo izdevumu varētu būt tikai atlikti, nevis pilnībā novērsti, šis piemērs parāda, cik svarīgi ir rūpīgi izvērtēt plānotos IKT ieguldījumus. Valdība ir uzdevusi līdz 2027. gada 1. martam izstrādāt vienotas IKT sagādes vadlīnijas. Tas ir vajadzīgs, taču vadlīnijas vien nevar aizstāt kompetentus cilvēkus. Svarīgi ir arī saprast, vai šī izvērtēšana kļūs par pastāvīgu praksi, nevis vienreizēju reakciju uz budžeta spiedienu. Ja labs izvērtējums iespējams vienīgi moratorija laikā, sistēmā joprojām kaut kas nav kārtībā.
Strādājot ar digitālo pakalpojumu attīstību Lielbritānijas valsts pārvaldē, esmu redzējis, cik būtiski ir, lai pasūtītājs pats saprastu risināmo problēmu. Labs pakalpojums nesākas ar iepirkumu. Vispirms jāsaprot, kas cilvēkam vajadzīgs un vai esošais process vispār ir pareizs. Citādi varam iztērēt miljonus, automatizējot birokrātiju, kuru vajadzēja vienkāršot vai atcelt. Tieši šeit redzu jaunā centra lielāko vērtību, proti, palīdzēt pieņemt labus lēmumus, pirms nauda jau iztērēta. Tam nepieciešami cilvēki, kuri pārzina produktu vadību, pakalpojumu dizainu, tehnoloģijas un iepirkumus un kuri var profesionāli izaicināt sākotnējo pieņēmumu, ka problēmas risināšanai noteikti vajadzīga jauna sistēma.
Tas nenozīmē, ka valstij pašai jāizstrādā visas sistēmas. Privātais sektors joprojām būs svarīgs partneris. Taču valstij jābūt profesionālam pasūtītājam, kurš spēj noteikt prasības, vadīt piegādātājus un izvērtēt rezultātus. Jāizlemj, kuras stratēģiskās kompetences uzturēt pašiem un ko izdevīgāk pirkt tirgū, ņemot vērā ne tikai sākotnējo cenu, bet arī uzturēšanu, turpmāko attīstību un atkarību no piegādātājiem. Nav pieņemami, ja valsts maksā par savām sistēmām, bet nespēj pati izlemt, kā tās attīstīt. Turklāt laba iekšējā kompetence var nākt par labu arī pašiem piegādātājiem. Skaidrāki mērķi un prasības nozīmē mazāk pārpratumu, saprotamāku atbildības sadalījumu un jēgpilnāku konkurenci.
Tomēr mani vairāk interesē vēl viens jautājums. Vai vēlamies vienīgi sakārtot valsts IT saimniecību, vai arī mainīt to, kā cilvēki saņem pakalpojumus? Latvijā jau ir pakalpojumu pilnveides plāni un notiek birokrātijas mazināšana, taču pārāk bieži digitalizējam atsevišķas darbības, nevis pārskatām visu procesu. Ērta elektroniskā veidlapa neko daudz nedod, ja cilvēkam joprojām jāizpilda nevajadzīgas prasības. Iedzīvotājs nedomā ministriju un informācijas sistēmu robežās. Viņš grib atrisināt konkrētu jautājumu bez liekas staigāšanas starp iestādēm, atkārtotas datu iesniegšanas un nesaprotamām procedūrām.
Dzīvojot Lielbritānijā, man īpaši uzskatāms šķiet pases atjaunošanas piemērs. Britu pasi parasti var atjaunot, piesakoties internetā, iesniedzot digitālu fotogrāfiju un samaksājot, bez pasu nodaļas apmeklējuma. Vecā pase jānosūta atbildīgajai iestādei, bet jauno saņem pa pastu. Latvijā pases noformēšana joprojām lielā mērā notiek klātienē. Kāpēc gan Latvija nevarētu izvirzīt mērķi izvērtēt pases attālinātas atjaunošanas iespējas vismaz noteiktos gadījumos, vienlaikus nodrošinot nepieciešamo identitātes pārbaudi, biometrisko datu iegūšanu un dokumenta drošību? Tas prasītu pārskatīt likumus, drošības prasības un iestāžu sadarbību, nevis tikai izveidot jaunu interneta formu. Taču tieši tādām pārmaiņām būtu jābūt digitālās valsts ambīcijai. Nevis ērtāk pierakstīt cilvēku uz klātienes apmeklējumu, bet izvērtēt, vai apmeklējums vispār nepieciešams. Es neapgalvoju, ka britu modeli var vienkārši pārkopēt. Taču, ja šādu mērķi pat neizvirzām, diez vai nonāksim līdz risinājumiem, kas patiešām maina cilvēku ikdienu.
Šāda pieeja ir svarīga arī uzņēmējiem. Sarežģīti administratīvie procesi nozīmē izmaksas un laiku, ko varētu izmantot uzņēmējdarbības attīstībai. Latvijai kā nelielai valstij ir iespēja būt ātrākai un elastīgākai, ja iestādes sadarbojas un pakalpojumus veido no lietotāja skatpunkta. Es gribētu, lai mēs kļūtu par valsti, kuras pieredzi publisko pakalpojumu uzlabošanā vēlas pārņemt citi. Un to nevar panākt ar tehnoloģiju iepirkumu apjomu vien. Konkurētspēju veido arī tas, cik ātri uzņēmējs var sākt darbu, saņemt atļauju un izpildīt valsts prasības.
Tāpēc jaunā centra darbības modelī es gribētu redzēt trīs lietas: skaidras pilnvaras pārresoru līmenī, spēcīgu valsts iekšējo kompetenci un rezultātus, kurus var izmērīt. Jau sākumā jāfiksē ne tikai sistēmu izmaksas un funkciju dublēšanās, bet arī tas, cik laika un pūļu cilvēkiem un uzņēmējiem prasa pakalpojumu saņemšana. Citādi pēc dažiem gadiem varēsim lepoties ar centralizētāku IT pārvaldību, lai gan ikdienā nekas būtisks nebūs mainījies. Latvijai šobrīd ir iespēja izdarīt daudz vairāk nekā izveidot jaunu kompetences centru. Es ceru, ka šo iespēju izmantosim. Reformas panākumu mērauklai jābūt nevis tam, cik IT struktūrvienību izdevies apvienot, bet tam, vai valsts iedzīvotājiem un uzņēmējiem patiešām sāk strādāt vienkāršāk.
Autors ir neatkarīgs digitālās stratēģijas padomnieks Apvienotās Karalistes valsts sektorā.
