Sandra Zilberta. Publicitātes foto
Sarunājoties ar līdzcilvēkiem, it īpaši ar jauniem un ekonomiski aktīviem ļaudīm, redzu, ka arvien vairāk pagurstam no informācijas gūzmas. Liela daļa sabiedrības pat kļuvusi imūna pret mediju virsrakstiem, ziņu sižetiem un fotogrāfijām no karstajiem punktiem. Tas ir saprotams, jo dzīve turpinās.
Tomēr ikdienā, strādājot veselības aprūpes sistēmu dalībnieku noturības stiprināšanai – organizējot noturības apmācības, iedziļinoties Ukrainas veselības aprūpes sistēmu pieredzē un plānojot darbības nepārtrauktību apgādes ķēdēs, arvien biežāk aizdomājos, cik svarīgi ir skaidri apzināties iespējamās draudīgās situācijas un būt gataviem rīcībai, ja tāda vajadzība rastos. Gatavību krīzei redzu salīdzinājumā ar “piekto gadalaiku”, kura iestāšanās varbūtība nav liela, bet – ja nu tomēr? Jābūt gataviem sezonai!
Katru gadu, pavasari sagaidot, no skapja tālākajiem stūriem izvelkam plānākus apģērba gabalus un vieglākus apavus, bet nākamajai sezonai noglabājam silto kārtu. Tas šķiet pašsaprotami. Tā rīkojamies gadu no gada, lai būtu gatavi brīdim, kad ārējie apstākļi mainīsies.
Tieši tāda pati resursu plānošana un mierīga pieeja ir vajadzīga arī, lai mēs būtu gatavi jebkurai krīzes situācijai. Jo gatavāki būsim katrs individuāli, jo veiksmīgāk varēsim krīzes posmu pārvarēt, ja tāda vajadzība radīsies. Manuprāt, pašlaik ir svarīgi vairākus jautājumus pārdomāt tieši personiskā līmenī. Piemēram, kuras no lietām, kas man pieder, manu gatavību paaugstina, bet kuras – samazina? Ko varu optimizēt? Kādas ir manas un tuvāko prasmes, kuras var noderēt krīzes apstākļos? Vai man ir par kādu īpaši jāparūpējas, un kas man būs nepieciešams, lai šo atbalstu nodrošinātu saviem tuvajiem? Vai man ir veselības izaicinājumi, kuru risināšanu labāk neatlikt? Vai man būs vajadzīgas kādas jaunas prasmes? Varbūt ir laiks atsvaidzināt savas dabā dzīvošanas iemaņas kopā ar draugiem vai kopā ar domubiedriem pieteikties Zemessardzē? Tik tiešām – iespējams, šis ir īstais brīdis, lai atteiktos no kaitīgiem ieradumiem un uzlabotu savu fizisko formu.
Šie jautājumi ir pat ikdienišķi – tie prasa tikai katra uzmanību un iedziļināšanos. Daudz no tā būtu ieteicams izdarīt ikvienam jau tagad, miera apstākļos. Tomēr iepriekš pārdomātās atbildes un risinājumi, kā arī plānošana kopā ar tuvajiem var būt neatsverams balsts, nonākot krīzē.
Mana daudzu gadu pieredze kopienu rosināšanas darbā liecina, ka tajās Latvijas vietās, kur kopienas ir saliedētākas, arī krīzē var paļauties, ka cilvēki parūpēsies cits par citu un nepametīs visievainojamākos kopienas locekļus bezpalīdzīgā stāvoklī.
No veselības aprūpes sistēmu skatu punkta būtisks atbalsts katrai kopienai ir ģimenes ārsti, kas nodrošina primāro aprūpi, un farmaceiti, kas sniedz farmaceitisko aprūpi. Aicinu šovasar tuvāk iepazīties ar saviem kaimiņiem, ja vēl esat viens otram sveši, pārrunāt ar savu ģimenes ārstu jums nepieciešamo zāļu un mājas aptieciņas sastāvdaļu uzkrājumu trim mēnešiem. Pēc tam vajadzētu apciemot savu farmaceitu un pakāpeniski sagādāt visu nepieciešamo.
Ja kaimiņos dzīvo vecāki ļaudis, personas ar invaliditāti, vai ģimenes ar maziem bērniem – paturiet viņus savā redzeslokā. Svarīgi ir apzināties, ka dzīve turpināsies kā sarežģītos apstākļos, līdz nāks risinājums. Sabiedrība turpinās funkcionēt, taču atbilstoši “piektā gadalaika” neparedzamajiem laikapstākļiem. Tiem, kuriem būs pienācīgi sagatavots bāzes ekipējums, pielāgošanās būs daudz vieglāka nekā tiem, kurus jaunie apstākļi pārsteigs nesagatavotus.
Tikpat svarīgi ir sarunāties un būt atvērtiem citam pret citu, nepalikt vienatnē ziņu troksnī ar bažīgu prātu. Vēlams atrast domubiedrus, ar kuriem pārrunāt arī šādas, šķietami neērtas tēmas. Dalīšanās viedokļos, pieredzēs un prasmēs, manuprāt, nevis veicina trauksmi, bet gluži pretēji – vairo cilvēka sirdsmieru un pārliecību par saviem spēkiem. Mums ir pieejama ļoti plaša informācija gan par Ukrainas pieredzi un izaicinājumiem, gan par to, ko katrs ar saviem resursiem varētu darīt, ja nāktos saskarties ar līdzīgām situācijām. Portālā sargs.lv pieejama rokasgrāmata "Kā rīkoties kara gadījumā”[1]. Sabiedrības pienākums, pat kritiski svarīgs uzdevums, ir ar šo informāciju iepazīties un paņemt no tās vērtīgāko – zināšanas.
Es ticu un strādāju, lai krīzes apstākļi mūs nepiemeklētu. Tomēr redzu, ka svarīgāk par svarīgu pašlaik ir būt apzināti gataviem. Mums ir laiks, katram ir lielāka vai mazāka rocība, jau sagādāti pašu resursi, vietējās kopienas vai tuvinieku atbalsts.
Pašvaldībām ir milzīga loma iedzīvotāju sasniegšanā, apziņošanā, resursu plānošanā, krīzes uzkrājumu veidošanā un atkopšanās procesā. Šovasar, godājot savu pilsoņa pienākumu un balsojot vēlēšanās, ir kritiski svarīgi stiprināt kā vietvaru pārvaldību, tā mūsu kopienu un iedzīvotāju padomju saiknes ar pašvaldībām. Tā veidosim Latvijas sabiedrībā gatavības kultūru, lai iespējamais “piektais gadalaiks” mūs nepārsteigtu nesagatavotus.
Autore ir domnīcas Veselības aprūpes sistēmu noturība valdes priekšsēdētāja
[1] Rokasgrāmata "Kā rīkoties kara gadījumā”